1941. gada 14. jūnijā no Latvijas izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. Daudzas no tām bija mātes un bērni, kas nokļuva tūkstošiem kilometru attālumā no dzimtenes – Sibīrijā un Kazahstānas ziemeļos. Tur viņiem bija jāstrādā mežrūpniecībā, kolhozos un padomju saimniecībās. Tā teikts fonda "Sibīrijas bērni" pazīstamās kinorežisores Dzintras Gekas jaunākajā grāmatā "Mātes Sibīrijā", kurā apkopotas izsūtīto māšu un viņu bērnu intervijas, kas veiktas 2000. gadu sākumā.
Kopumā grāmatā publicētas 18 sieviešu drūmas un smagas atmiņas par piedzīvoto. Tās ir papildinātas ar viņu ģimeņu izsūtījuma laika dzīves apstākļiem un dokumentu melnbaltām fotogrāfijām. Viena no deportētajām bija divu bērnu māte Helēna Lakone.
"Kad mani izsūtīja, man bija 34 gadi. Strādāju kolhozā, raku pagrabu. Tur bija vecākas sievas. Par daudz izraku zemi, trešajā dienā ar lāpstu strādāju tikai stūrī, biju slima. Gribēju nopelnīt. Mums deva maizes normu. Blakus atradās slimnīca, iegāju ārstēties. Mani izmeklēja. Es visa biju sapampusi. Nedrīkstēju vairs iet smagos darbos."
Vairāk nekā 270 bērnu publicētajās atmiņās dominē skaudri iespaidi. Daudzi no bērniem bija vien pāris gadus veci vai mazāki. Piemēram, Andrejam Albatam deportācijas laikā esot bijuši vien septiņi vai astoņi mēneši. No Sibīrijas viņš atminoties, ka vienmēr gribējās ēst. Pirmos mēnešus ar šausmām atceras arī tolaik divus gadus vecais Valdis Blūms.
"Mātes salā strādāja – sita zemi ar tādām "kirkām". Es biju pilns ar utīm un bezspēcīgs. No sākuma mēs dzīvojām bērnudārzā. Es pat neesot varējis pakustēt no bezspēka. Mamma stāstīja, ka aizvedusi mani uz to bērnudārzu un atstājusi, bet, kad pēc 10 stundām nākusi pakaļ, es pat neesot izkustējies no savas vietas."
Dzintra Geka stāsta, ka grāmatu "Mātes Sibīrijā" izdot lūguši izsūtītie bērni, ar kuriem viņa tikās pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad meklēja varoņus dokumentālajai filmai "Sibīrijas bērni". Pēc vairākiem gadiem ar tādu pašu nosaukumu divos sējumos iznāca grāmata, kurā ietilpa tikai pāris izsūtīto māšu intervijas. Geka skaidro: "Mēs katru gadu pulcējāmies pēc tam. Sākām braukt ekspedīcijās pa tām vietām, kur viņi bija izsūtīti, un viņi teica: "Vai tu kādā dienā nevari izdot grāmatu par mātēm, jo, pateicoties mātēm, mēs izdzīvojām." Protams, bija mātes, kas izdarīja pat pašnāvību, lai bērni tiktu uz Latviju, jo bāreņus veda uz Latviju."
Grāmatu autore sāka veidot pirms diviem gadiem. Pa šo laiku vairāk nekā 80 gadus vecās cilvēku atmiņas, sāpes un emocijas Ukrainas kara kontekstā kļuvušas jo īpaši aktuālas. Geka uzskata, ka par tām jārunā pēc iespējas vairāk un biežāk: "Atkal tiek deportēti cilvēki. Tie atņemti bērni un aizsūtīti uz Krieviju, un atkal ir mātes, kas brauc un meklē bērnus, un nevar atrast. Tagad man prasa: "Kā? Vai tad tas bija kaut kā līdzīgi? [salīdzinājums ar 1941. gada deportāciju]". Jā, tas bija līdzīgi. Tikai mēs domājām, ka tas nekad neatkārtosies. Pirms gadiem man prasīja un teica: "Nu jā, bet tu tās filmas un grāmatas… Tu par tādiem tik tāliem laikiem… Tas taču nekad neatkārtosies, un tas viss ir jāaizmirst." Mēs neticējām un neticējām, bet tas atkārtojas."
Lai gan kinorežisore savā ilggadējā karjerā par izsūtītajiem uz Sibīriju uzņēmusi daudzas filmas un izdevusi vairākas grāmatas, viņa aktīvi turpina darbu, un pēc pāris gadiem varētu nākt klajā jauna grāmata, kas būtu veltīta Sibīrijā dzimušajiem.
