Kirils Vilhelms Ēcis mācās vidusskolā un sevi izjūt kā drumstalkūku. Anna Belkovska dzimusi Preiļos un studējusi dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijā, bet Lauris Veips studē filoloģiju, mīl lasīt grāmatas un pastaigāties.
Aizejošā gada Notikums
"Ir viens gadījums, kas mainījis to, kā skatos uz literatūru un rakstu pats – vienreiz pasēžot ar draugu virtuvē, jokojoties uztaisījām repa dziesmu. Tas izaudzis līdz tam, ka februāra beigās iznāks albums, kur es repoju un rakstu tekstus. Tie būs stāsti par dabu, pirmais sējums. Tas ir kas īpašs,” atklāj Ēcis.
Arī Annai Belkovskai šī vasara krietni mainījusi uzskatus par dzīvi. "Biju veselās trijās vasaras nometnēs! Vispirms biju nometnē kopā ar dramaturgiem, tad biju nometnē ar režisoriem un aktieriem, bet beigās – "Satori" radošajā nometnē. Ļoti auglīgs posms, kas jau rezultējies radošajā darbībā.”
"Bet man lielākais notikums bija Arta Ostupa kūrētā jauno dzejnieku antoloģija – paši arī likām to kopā Mākslas akadēmijā kopā ar studentēm,” paziņo Lauris Veips.
Kā pārvarēt niezi galvaskausā?
Atgādinot, ka nosaukums cēlies no Raimonda Ķirķa dzejoļa, Anna Belkovska saka tā: "Ieteiktu vispirms pagulēt. Ja nelīdz – parakstīt. Kā jaunā dzejniece varu teikt – niezi galvaskausā nav iespējams pārvarēt, tāpēc vajag tikai turpināt rakstīt!”
Uz jautājumu, kā nonākuši pie dzejas un kāpēc 21. gadsimtā vispār tā jāraksta, Lauris Veips ar smaidu teic šādus vārdus: "Caur ciešanām sāku rakstīt, rakstu ar ciešanām. Un kāpēc 21. gadsimtā gan nevarēto darīt to, ko gribas?”
Tikām Kirils Vilhelms Ēcis dzeju raksta no 15 gadu vecuma: "Atceros, biju aizgājis uz kādu dzejas slamu, kur visi sanākušie bija dikti stilīgi. Tas bija posms, kad arī es gribēju būt stilīgs, un tā tas aizgāja. Sākumā arī bija vēlme nošķirties no tās vides, kura bija skolā, kurā mācījos."
"Jau desmit gadu vecumā gribēju būt rakstniece – rakstīju šausmu stāstus. Kad palika astoņpadsmit, sāku rakstīt dzeju!” – tā Anna Belkovska.
Pieturzīmes
Ko dzejniekiem nozīmē pieturzīmes?
"Pati pārsvarā jutīšu un zināšu, kā savu dzeju lasīt, tāpēc iztieku bez, bet, ja esmu izvēlējusies tās salikt, tas nozīmē, ka gribu iegrožot lasītāju – lai viņš ievēro ritmu, ko esmu iecerējusi. Ja to nav, paliek lielāka telpa improvizācijai,” atzīmē Anna Belkovska.
"Esmu pārāk slinks, lai liktu pieturzīmes,” pasmejas Kirils Vilhelms Ēcis.
"Bet, to attaisnojot, vienu brīdi biju uzsēdies uz vizuālās dzejas, kas arī savā ziņā var tikt salīdzināta ar pieturzīmju lietojumu – tā paredz specifisku lasījuma veidu.”
Lauris Veips: "Es gan lieku! Lai gan krājumā ir dzejolis par pieturzīmēm, kurā nav nevienas pašas..."
Mūzika
Bet ko tad, ja pie dzejnieka pienāktu kāds komponists, kurš teiktu – gribu rakstīt mūziku tavai dzejai? Anna spriež, ka tas būtu atkarīgs no cilvēka, kas to piedāvā: "Ja viņš man patiktu, nebūtu iebildumu, ka mana dzeja piedzīvo pārvērtības."
Kirilam Vilhelmam Ēcim būtu ļoti svarīgi, kas ir pamatā šai vēlmei – radīt dzejolim kādu muzikālu pavadījumu vai pašos pamatos veidot vienotu darbu.
"Bet es būtu vienkārši pārsteigts, ja tā notiktu!” – tik konkrēts ir Lauris Veips.
