Kultūras ziņas

«Sinfonietta Rīga» un mobilo telefonu orķestris

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Māra Salēja stāsts par tuvošanos pasaulei

Māris Salējs: Dzejas brīžos valoda nodarbojas ar mani

“Ja, tulkojot, atdzejojot, rakstot par literatūru, es nodarbojos ar valodu, tad dzejas brīžos valoda nodarbojas ar mani.” Tā  tēlaini par dzejas dzimšanas brīdi teic dzejnieks un atdzejotājs Māris Salējs.  Septiņu gadu laikā tapušos dzejoļus, starp kuriem ir arī sastopamas atsauces uz citu autoru darbiem, Māris Salējs izdevis krājumā, kam dots nosaukums “Tuvošanās”

Dzejnieks, tulkotājs un atdzejotājs Māris Salējs darba dienās sastopams Rakstniecības un mūzikas muzejā, kur viņš darbojas ar pēckara, piemēram,  Knuta Skujenieka, Imanta Ziedoņa un Leona Brieža dzeju. Pie viņa paša dzejoļi – līdzīgi kā komponistiem melodijas – vienkārši ierodas un lūdz sevi pierakstīt. 

“Pašam dzejolim iekšā ir enerģija, kad tas nāk. Tajos brīžos, kad dzirdi, tas vienkārši iznāk. Nemāku to pateikt. Analoģiski tas ir tāpat kā kāds gājiens vai tembrs vai vijoles netradicionāls lietojums, ko pieprasa skaņdarbs. Tas ir kā improvizācija,” par valodas lietojumu savā dzejā stāsta Salējs.

Dzejolis topot kā izteikums iedomātam un iztēlotam sarunu biedram. Taču Salējs savu lasītāju uztverot kā abstraktu. “Tas ir kaut kur dziļāk, vai uzrunā kādu, kas sēž tevī, vai arī kādu otru, ko pieņemu, ka viņš saprot, sadzird,” viņš saka.

“Ja es, tulkojot, atdzejojot, rakstot par literatūru, es nodarbojos ar valodu, tad šajos brīžos – dzejas brīžos – valoda nodarbojas ar mani, viņa pieskaras man. 03.09 un man tikai atliek to pieņemt,” stāsta Salējs. 

Citreiz tas esot impulss, kas ilgi turējies zemdegās. Kad tas pēkšņi izlaužas, esot pat jālec ārā no autobusa, jāapsēžas pieturā un jāļaujas tam, ka sonets ar visu savu formu pieprasa ar dzejnieku notikt. 

“Tā ir visbrīnišķīgākā sajūta, ka tu jūti, ka dzejolis pieprasa un manā vietā atrod melodiju un vārdus,” atklāj Salējs. 

Apmēram pussimts dzejoļu, kas atraduši Māri Salēju un tagad izdoti mākslinieces Zanes Ernštreites ilustrētajā grāmatā, pierakstīti no 2010.gada. Pēc kārtas piektais izdevums esot stāsts par tuvošanos pasaulei un dzīvei caur dažādiem uztveres uzzibsnījumiem, kuros pasaule ir ļāvusi uz īsu mirkli sevi ieraudzīt un saprast. Par iepriekšējo krājumu dzejnieks saņēmis Ojāra Vācieša prēmiju. 

“Man ir daudz iesāktu dzejoļu, bet es tos arī atstāju, ja nāk laiks, tad turpinās pēc kāda laika. Laimīgi ir tie brīži, kad dzejolis atnāk pilns. Kad spēj būt koncentrēts un tajā brīdī paspēju pierakstīt. Pēc tam var kaut ko labot. Citi dzejoļi nāk lēni ar dažādiem variantiem. Man galvenais ir sadzirdēt, ka savā ziņā dzejolim jāizrit pašam no sevis. Ļoti neraudu, ja dzejolis ir pazibējis un aizskrējis," atklāj Salējs. 

Salējs gan atzīst, ka pašam no malas uz visu kopumu grūti paskatīties. Krājuma redaktore ir dzejnieka dzīvesbiedrene Zane Daugule.

“Mans pirksts ir tikai pie dzejoļu tapšanas, un tādēļ man ir sajūta, ka grāmata ir tapusi pati  no sevis, un tās īpatnējais vieglums man arī ļoti patīk,” bilst dzejnieks. 

Vēl pēc tipogrāfijas smaržojošā dzejas grāmata kopā ar lasītājiem atvēršanas svētkus piedzīvos 13. janvārī Jāņa Akuratera muzejā – šajā dienā dzimšanas diena ir gan Salējam, gan Akurateram. 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti