Latvijas Radio raidījuma “Kultūras rondo” veidotājs, dzejnieks Toms Treibergs kopā ar Andri Ogriņu dodas dzejas velobraucienā, kura laikā tiek pārrunāts jaunais krājums “Kā būtu ja tevis nebūtu epikūr”. Pirmā pietura – Mežaparks, Gustava Ādolfa evaņģēliski luteriskā baznīca.
Toms Treibergs: Kāpēc es gribēju apstāties tieši pie šīs baznīcas? Gustava Ādolfa draudzes baznīca Mežaparkā ir ļoti apslēpta, tai apkārt koki un krūmi. Tavā dzejoļu krājumā starp citām domām un stāstījumiem, kuri arī varētu būtu pielīdzināmi kokiem un krūmiem, ieraudzīju, manuprāt, bībelisku motīvu. Jājautā – vai krusta zīme tev ir simbols vai kaut kas vairāk?
Andris Ogriņš: Vairāk jau kā simbols, metafora – krustceles, krustojums, izvēle.
Toms Treibergs: Paturpināsim apslēptības tēmu. Kā svaru kausos salāgo to, ko valoda spēj pateikt ļoti tieši, un kā tu izvēlies lapu un zaru apklājumu, lai lasītājs pats tam urbjas cauri?
Andris Ogriņš: Grūti to visu definēt. Ir tā, ka dzejoļi rodas brīžam diezgan neatkarīgi no manis un es vienkārši uzrakstu, pierakstu.
Katrā ziņā es neesmu dzejoļu konstruktors. Bet, protams, ir niansītes, kad tu redzi – šeit es mazliet noslēpušu aiz vīteņiem, aiz kāda mūra, aiz mākoņa. Galvenais panākt neredzamības efektu.
Vispār šie dzejošanas procesi man ir ļoti dažādi un grūti izstāstīt, kā tas notiek. Tad katrs gadījums gandrīz vai jāapskata atsevišķi. Dzejnieki jau vispār nemīl par to runāt, viņi grib, lai cilvēki bauda rezultātu. Radīšanas process principā arī ir noslēpums. Mēs varbūt radām tumsā.
Toms Treibergs: Esam nonākuši galapunktā – pie Ķīšezera. Izlasot pašu pirmo dzejoli tavā krājumā, jau parādās “kovid” ēra, ļoti grūtais laiks mums visiem. Vai tev šis laiks, pirmkārt, kā dzejniekam, kaut ko pavēra plašāk nekā citi periodi tavā līdzšinējā dzīvē?
Andris Ogriņš: Kā dzejniekam šis ir ļoti pateicīgs laiks. Tas, kas notiek apkārt, protams, man kā cilvēkam arī nav patīkams, bieži vien ir apgrūtinoši būt. Bet kā dzejniekam – tas ieviļņo tevī to rāmo, tu vari runāt par lietām, kas tevī bijušas, bet [līdz šim] iztrūcis tas impulss.
Tagad pasaule tevi kustina.
Toms Treibergs: Tu savā izteiksmē esi palicis sadzīviskāks, tuvāks zemei. Tavos pirmajos darbos ir sirreālisms, absurds, traģika, dažādi tumši toņi. Šis krājums ir ar tādu piezemētību, tu esi vairāk klātesošs. Nevēlos, ka uztver šo vārdu “mīnuszīmē”. Kā tu šo izmaiņu komentētu?
Andris Ogriņš: Tom, es kļūst vecāks, zeme pievelk stiprāk, un pie zemes galu galā būs arī jāatgriežas. Tas, protams, liek par daudz ko padomāt arī ikdienā.
Es vēlos būt saprotamāks citiem. Maniem dzejoļiem vairs nav jābūt abstraktām gleznām, bet gan gleznām, kurās skatoties, cilvēks ierauga arī kaut ko savu, kaut ko ierastu un caur to skatās uz mūžīgo.
Toms Treibergs: Kā Epikūrs tev ieķērās prātā?
Andris Ogriņš: Epikūrs man ieķērās prātā ar savu nāves definīciju – nāve ar mums nekādi nav saistīta, jo, kad tā ierodas, mūsu vienkārši vairs nav, mēs nevaram just. Tas bija pirmais, kas mani piesaistīja šim filozofam. Ir arī daudz cita. Vispār ir ļoti interesanti sekot antīkajiem filozofiem, kā viņi bez palīgierīcēm – mikroskopiem, teleskopiem – lielā mērā tomēr izpratuši šo fizisko pasauli, kas ap mums.
Epikūrs arī interesants ar to, ka no viņa sarakstītā ļoti maz kas palicis pāri, jo dažādu iemeslu dēļ nav veikta viņa darbu pārrakstīšana uz materiāliem, kuri nebojājas, kā tas ir Platona un Aristoteļa gadījumā. Epikūrs varbūt ne vienmēr bijis tas izdevīgākais filozofs viduslaikos un tā tālāk.
