Kultūra

Notiks pirmais Rīgas Performances festivāls "Starptelpa"

Kultūra

Pirmo reizi grāmatā: teju viss Latvijas jūgendstila arhitektūras mantojums

Andras Manfeldes grāmata "Mājās pārnāca basa"

«Mājās pārnāca basa» - grāmata par latviešu piedzīvoto Sibīrijā

Ceturtdien, 14.jūnijā, atvēršanas svētkus piedzīvos Andras Manfeldes grāmata „Mājās pārnāca basa”, kurā apkopti 18 dažādi stāsti par latviešu piedzīvoto Sibīrijā. Grāmatas izejmateriāls ir sarunas ar savulaik izsūtītajiem cilvēkiem vai viņu tuviniekiem, ko autore atainojusi nevis dokumentālā, bet literāri tēlainā formā. Stāsti ir sāpīgi, skaisti un monumentāli reizē.

Pirmie aizmetņi grāmatai radās pirms septiņiem gadiem. Tolaik klajā nāca Sibīrijas atmiņu tēlojums „Zemnīcas bērni” par pašas Andras Manfeldes ģimeni un dzimtu. Grāmatas atvēršanā pie rakstnieces pienāca Ilze un izstāstīja arī savu stāstu, atceras Andra Manfelde:

„Pie manis pienāk kāda sieviete, un pirmais, ko es pamanu, ka viņai ir ļoti skaistas, neparastas acis – zilganzaļas un dziļas, dziļas. Mēs sākam runāt, un viņa izstāsta, ka viņa piedzimusi pie Ziemeļu Ledus okeāna, ka viņas vecāki tur satikušies.

Mani ļoti fascinēja, ka viņa pastāstīja - viņa nebija zinājusi, kas ir dzeltenā krāsa, tur nebija tādas. Tad viņa nebija zinājusi, kas ir gurķis, kas ābols, kas māja, kas suņubūda. Viss viņai bija jauns, kad viņa atbrauca mājās”.

Pēc sarunas ar Ilzi radās pirmais stāsts „Okeāns Ilze”. Sākotnēji Andra Manfelde par veselu grāmatu nedomāja, taču arī citās tikšanās reizēs cilvēki labprāt ar viņu dalījās, stāsts krājās pie stāsta, līdz Andra sajuta, ka viņa šo vērtīgo atmiņu bagāžu nevar paturēt tikai pie sevis:

„Vienu brīdi man bija šaubas. Es domāju – Māra Zālīte ir par šo tēmu uzrakstījusi, Viesturs Kairišs filmu uzņēmis, ka tikai tāda atkārtošanās nesanāk.Bet tad es domāju – kā es vispār varu tālāk citiem neizstāstīt to, ko man pastāstīja, jo mani pašu tie stāsti satricināja, un, ja es nepateikšu tālāk, tad tie arī paliks tādi iekapsulējušies.

Cilvēki stāstīja un viņiem bija asaras acīs. Kad es rakstīju, es tos atkal izlaidu caur sevi maksimāli, cik vien iespējams, un arī man bija ļoti dziļš emocionāls pārdzīvojums. Bet tās tādas labas asaras, nevis bimbošana, bet attīrošas asaras”.

Uz grāmatas vāka ilustrācijā redzams kamols, kas vienlaicīgi ir arī zemeslode, un tā ir simboliska atsauce uz stāstu par pusaugu meiteni Vilmu, kura, iemācījusies pīt, vēlējās savīt dzijas pīni tik garu, lai tā no Urāliem aizsniegtos līdz Latvijai.

Patiesa un tīra mīlestība pret dzimteni caurvij teju visus stāstus. Galvenokārt tos stāstīja cilvēki, kas deportācijas piedzīvoja 1949.gadā, jo 1941. gadā izsūtītie jau ļoti daudzi ir mūžībā:

„Interesanti, ka tie stāsti visi ir vienādi un vienlaicīgi pilnīgi atšķirīgi. Ir dažādas variācijas, bet līdzīgs modelis ir tajā ziņā, ka – bērnība, liels trūkums, un tad jau iedzīvošanās, un tad jautājums – braukt mājās vai varbūt palikt? Un tad visiem atbilde – nē, nē, tikai mājās! Man liekas, mēs tik tīri nemākam vairs mīlēt”.

Stāsti izskan arī kā aicinājums – paraudzīties ar citām acīm uz mūsu šodienas dzīvi, jo mūsu lielveikalu un gardēdības laikmetā jau esam aizmirsuši, kāda vērtība var būt maizes šķēlei vai vienam ābolam, jo nez kāpēc uztveram, ka tas mums pienākas pašsaprotami.

„Viens no stāstiem ir „Kauns”. Tas ir īss, bet tāds ļoti ietilpīgs. Jo tur stāsts par kādu vīru, kurš nesa mājās meitenēm maizes doniņu. Un kamēr viņš gājis, pusnemaņā būdams, viņš apēdis to maizi. Un tikai tad, kad viņš ieraudzījis savus bērnus, viņš sapratis, ka viņš to ir apēdis. Un meitenes prasa, kur ir… Un viņš atzīst – šis kauns viņam iet visu dzīvi līdzi. Viens no jaukākajiem stāstiem sanāca par Rūdolfu, kurš atveda no Sibīrijas motocikletu. Viņš aizbrauca pliks un nabadzīgs, pirmajā ziemā viņi skaitījuši kartupeļus – katram trīs vai pieci –, lai izdzīvotu. Taču mājās viņš atgriezās ar motocikletu.”

Kāds cits stāsts veltīts vīram, kurš, meža darbos būdams, uzzinājis, ka sieva ar bērniem izvesta, un pa galvu pa kaklu skrējis, lai uzspētu iekāpt lopu vagonā, tobrīd vēl nezinot, vai netiks no ģimenes šķirts. Arī šis moments – tikai palikt visai ģimenei kopā – raksturīgs daudziem stāstiem:

„Bija arī situācijas, kad varēja neiet ģimenei līdzi un cilvēks pat nezināja, vai viņš tiks ģimenei līdzi tieši tajā brīdī, kad aizveda, jo viens tur bija laukā, cits – mežā. Bet tiklīdz uzzināja, kad atbraukuši pakaļ, tad skrēja un gāja, un palika kopā.

Tagad ir otrādi. Sievas paliek ar bērniem, vīri aizbrauc. Vai sievas aizbrauc un paliek vecmāmiņām bērni.

Mēs kaut ko ļoti svarīgu esam pazaudējuši, tāpēc es arī to grāmatu rakstīju,” pauž Andra Manfelde.

Rakstniece stāstus nav atainojusi dokumentāli, bet gan gleznieciski brīvi, viņai raksturīgā izteiksmē. Pati viņa tos salīdzina ar pārgleznotām fotogrāfijām, kurās izcelts, viņasprāt, būtiskākais un – gluži kā kino – parādīti tuvplāni.

Grāmatas „Mājās pārnāca basa” atvēršanas svētki Rīgā, apgāda „Latvijas Mediji” telpās notiks 14.jūnijā, bet Liepājas muzejā izstādē „Liepāja okupāciju režīmos” – 21.jūnijā.

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti