Otrā pasaules kara noslēgums bija nedrošības un neziņas laiks: palikt Latvijā bija pārāk bīstami, aizbraukt – neiespējami grūti. Spiesti doties bēgļu gaitās, ļaudis ņēma līdzi gan praktiskas lietas, gan emocionāli nozīmīgus priekšmetus, kas saistījās ar ģimeni, mājām, Latviju.
1944. gada 12. augustā dzejnieks Kārlis Skalbe ar tuviniekiem sāka bēgļu ceļu no Vecpiebalgas “Saulrietiem” uz Rīgu un tālāk – uz Kurzemi. Klusībā cerot, ka Kurzeme nebūs jāatstāj, Skalbes tālam ceļam negatavojās un īsti nepārdomāja, ko ņemt līdzi. Caurā spainī ielikts saplīsis lampas kupols, Piebalgas šatiera sega, vedeklas austs plecu lakats, izrakstīta spilvendrāna, pāris grāmatu un tik, cik naudas makā…
Nekas no tā vēlāk Zviedrijā netika izmests, jo visam bija Latvijas smarža un atmiņas. Dzejnieka sieva Lizete Skalbe rūpīgi glabāja arī aploksni ar uzrakstu “Sīkumi no Latvijas”.
Tajā bija naudaszīme, bibliotēkas karte, recepte kumelīšu ziedu iegādei, dēla kāzu karte un mazdēla veselības kartiņa.
Jūrkalnē Skalbes kopā ar citiem bēgļiem gaidīja laivas, kas cels pāri jūrai, un viņu lokā nosvinēja dzejnieka 65. dzimšanas dienu. Dāvanā viņš saņēma Niklāva Strunkes zīmējumu, ko parakstīja klātesošie laivu gaidītāji.
Nonācis Zviedrijā, Skalbe uzrakstīja pēdējās “Mazās piezīmes”, pēdējo pasaku un dzejoļus, to skaitā dzejoli “Ceļā”, kas tēlo aizbraucēju izjūtas.
