Tās nav tradicionālas ceļojuma piezīmes. Drīzāk tas ir stāsts par to, kā šāds izturības pārbaudījums maina cilvēku. Autore stāsta: “Protams, ka nav viss norakstīts no dzīves, kaut kas ir arī piedomāts klāt. Bet piedomāts klāt nevis ar prātu, bet ar sirdi.
Līdz ar to visa tā grāmata, manuprāt, ir tāds kā iekšējais ceļojums, kādu es viņu redzēju pēc tam, kad viņu biju nogājusi. Tas nebija vienkārši. Vispār pat to uzrakstīt nebija vienkārši.”
Stāstot par saviem secinājumiem pēc veiktā ceļojuma, Ulberga atzīmē: “Mans secinājums bija tāds, ka es skatījos uz ledusskapi un priecājos, ka es varu viņu atvērt un aizvērt, un paņemt no viņa, ko es vēlos. Un mans secinājums bija tāds – cik forši ir uzvārīt kafiju. Bet tādi dziļāki secinājumi nāca vēlāk, jo pēc šī ceļojuma es vairs nerakstīju apmēram pusotru gadu.
Es nebiju spējīga neko uzrakstīt. Es sapratu, ka īstā dzīve ir tā ejošā dzīve, tā dzīvojošā dzīve, nevis tā rakstošā.
Šobrīd, pēc grāmatas iznākšanas, ārkārtējās situācijas laikā Ulberga arī raksta – Covid-19 dienasgrāmatu. Viņa stāsta: “Es šobrīd rakstu “Rakstnieces dienasgrāmatu Covid laikā”. Es nepulcējos, cilvēkos neeju. Visi cilvēki zina visu ko, bet es nezinu gandrīz neko. Un tad, kad man pastāsta – notiek tas un tas – un to pastāsta cilvēks, kas to arī interpretē, tad galā sanāk ļoti interesanti. Domāju, ka šī dienasgrāmata būs interesanta.”
