Vesela laikmeta leģenda, kam allaž svarīga bija iekšējā brīvība un gara spēks - tāda bija dzejniece Broņislava Martuževa, kurai šis būtu 90. jubilejas gads.
Kā iepriekš vēstīts, mūzikas namā „Daile” piektdien notiek viņas piemiņai veltīts Latvijas Radio kora koncertuzvedums „Rakstītāja”. Līdzās tam šajās dienās klajā nācis arī Broņislavas Martuževas portretējums DVD formātā, kas iekļaujas ciklā „Rakstnieki tuvplānā”. Tajā dzejniece stāsta par savu dzīvi - bērnību, jaunībā piedzīvoto izsūtījumu, aizliegumu publicēties, kā arī Latvijas literatūras vēsturē skandalozāko „literāro afēru”, ko viņa padomju laikā īstenoja sadarbībā ar Evu Mārtužu.
„Ja tu, cilvēks, domā pret vēju, tad tu citādi nemaz nevari. Un, ja tu negribi noklusēt to, ka tu domā pret vēju, tad tev ir jāuzņemas tas, ko citi sauc par krustu”. Šī Broņislavas Martuževas paustā atziņa ļoti precīzi raksturo viņu pašu.
Jau no agras jaunības viņai bija sava stingra vērtību sistēma, par kuru viņa nebaidījās iestāties, un par to arī sūri maksāja. Gan ar arestu čekas mājā, gan izsūtījumu uz Sibīriju, gan ar to, ka viņas darbi padomju laikā tika aizliegti. Taču viņa savu krustu nesa pacietīgi un apbrīnas vērti.Tagad ikvienam ir iespēja iepazīt tuvāk viņas personību tikko klajā nākušajā DVD, kurā iekļautas Noras Ikstenas sarunas ar dzejnieci, filmētas viņas dzimtajā Lubānas pusē.
Es domāju, ka šis materiāls ir vērtīgs arī ar to, ka bez tā personības varenuma un lieluma, kas neapšaubāmi ir Broņislava Martuževa, cilvēki no šī materiāla var saņemt arī lielu vienkāršību, asprātību un arī to, ka, neskatoties uz sūro likteni, līdz pat vecumdienām viņa katrā savā likteņa pavērsienā meklēja un atrada pozitīvo un cilvēcisko,” stāsta dokumentālā materiāla režisore Ināra Kolmane.
No dzejnieces stāstījuma uzzinām, ka tieši dzejas rakstīšana jeb izjūtu ietērpšana vārdos bija viens no veidiem, kas ļāva vieglāk pārciest Sibīriju:
„Dzīve ir cīņa, un sevišķi lēģerī, kur katra diena ir karš. Un dzeja - tie ir tie vārdi, kas visprecīzāk izsaka tavu izjūtu, un, meklēdams tos vārdus, tu pamazītēm, cilvēciņ mīļais, saskaldi to smagumu, kas tev guļ pāri, tad tev izdodas noturēties un tad tu esi uzvarējis”.
Visu izsūtījuma laiku Broņislava Mārtuževa dziļi savā sirdī glabājusi arī ticību Dievam, spēku rodot, iztēlē mērojot ceļu uz savu dzimto Latgales baznīcu:
„Bērzpils ir mūsu dzimtā baznīca. Mana mamma mani tur vienmēr veda. Tur tas ceļš vien jau ir vesels notikums. Tās kļavas gar ceļa malām… Es to baznīcu sev esmu līdzi nesusi uz Sibīriju. Sibīrijā viņa man ir līdzi staigājusi”.
Broņislavas Martuževas Sibīrijā sarakstītie dzejoļi savulaik slepeni atceļoja uz Latviju kā sarullēti papīrīši, ieslēpti Maijas Silmales dūnu spilvenā. Padomju laikā Martuževas dzeja bija aizliegta, to nepublicēja, bet lasītājam tā kļuva pieejama, pateicoties kādai sadarbībai, ko dēvē par Latvijā skandalozāko „literāro afēru”. Proti, Martuževas dzeja tika publicēta ar Evas Mārtužas vārdu, abām autorēm vienojoties, lai apietu padomju laika cenzūru. Dzeja Latvijā iemantoja lielu popularitāti, un pat viscentīgākie čekas aģenti nenojauta tās īsto autorību:
„Raugi, kad divas dāmas salasās kopā un uztaisa šitādu afēru, tad tas ir ko vērts!” par ieceres izdošanos priecājās Broņislava Martuževa.
Arī par skandalozo afēru tagad var plašāk uzzināt jaunajā DVD diskā. Tāpat to bagātina arī Broņislavas Martuževas dziedātās dziesmas, jo viņa bija arī izcila folkloras teicēja, muzikāli apdāvināta, spēlējusi cītaru un akordeonu un sacerējusi Atmodas laika plaši pazīstamo dziesmu „Jaunība, jaunība, sārtais vīna trauks”.
„Dziesmu „Kādēļ skumjas tavās acīs” Broņislava Martuževa ir veltījusi jaunam, skaistam mežabrālim - savai mīlestībai, kura aizgāja bojā. Viņa gribēja pati mums to nodziedāt, un tad, kad nodziedāja, pati klusu teica: „Nu, tā viņa skan…”. Jo gadu gaitā ir mainījušies gan vārdi, gan melodija, tā kā ar šo disku mēs arī atdodam dziesmai autoru,” skaidro režisore Ināra Kolmane.
„Dzīve sauc, dzīve sauc,
Vai tu dzirdi, draugs?
Rotājies, pirms rudens salnās
Novīst ziedu lauks…” dzied Broņislava Martuževa.
