Runājot ar dzejnieku Raimondu Ķirķi, pārņem ziņkāre. Gribas jautāt, kas notiek aiz tumši brūnajiem matiem? Kas darās aiz dzidri zilajām acīm, kuras reizēm mirklīgi attālinās? Varbūt atbildi palīdzēs rast jaunā dzejnieka, arī literatūrkritiķa, atdzejotāja un Kultūras Akadēmijas studenta dzejoļi:
V
Kā zaglis, kurš baidās, vai viņa laupījums nebūs bijis par prastu, es iegāju istabā, lai precizētu visus notikušā apstākļus, kuru dēļ joprojām pārlasu vecas rakstības un aizmirstībai lemtus uzrakstus uz pieminekļiem – šiem par daudz nodevīgajiem kalendāriem, kam trūkst glāsainas stājas. Te telpiski kņud ar putekļiem apauguši priekšmeti bailēs no liekvārdības vai mānīgas frāzes. Dievīgs kļūs tas, kurš sistematizēs laikapstākļus. Te nerimstošu baudu gūst sirotājs bez acīm.
Atrazdams zarainas atskaņas, kas sulo, tikko iznākušam no citas miesas, atskārtu, ka manai rīcībai trūka nejaušības, un nolūki – sairuši kā nonēsāts apģērbs, kā svēto rakstu konspekts, kurš sastāv tikai no pieturzīmēm – ir tikuši novalkāti kā izteikumi, kuros valda ciešamā kārta.
Un jūtas, kas glabā iekāri kā zeme pret pavasara lietu, – jūtas ir tikai informatīvi paziņojumi, ko kāds aizmirsis noplēst no pussabrukušām sētām, elektrības stabiem, tiltu balstiem un garāmejošu cilvēku acīm, kas kā radari pūlas satvert izdzisušu atmiņu lokāciju; jūtas ir vainu mīkstinoši apstākļi, kad ekspertīzē atklāj struktūrā no ass novirzījušos svešķermeni.
Runā dzejnieks Raimonds Ķirķis:
Dzejolis ir viens no apmēram astoņiem atsevišķiem tekstiem, kas tika rakstīts kā daļa no dzejas performances, kas notika pagājušā gada pavasarī "Punctum" festivālā.
Viens no veidiem, kā es par to šobrīd domāju, kāpēc es kaut ko tādu rakstīju, bija pašrefleksija. Tā bija atskatīšanās, un es negribu lietot vārdu "meditācija", jo tā ir tāda New age lieta, bet kaut kas uz to pusi.
Principā visi lielie modernisti savos tekstos tāpat, lai cik tie būtu nesaprotami un samežģīti, ļoti daudz iekļāva no sevis, tā kā tas nav tā, ka tas būtu kaut kas pilnīgi no viņiem atstumts un ka viņi būtu kā kaut kādas divas nodalītas personas - viņu individualitāte un viņi kā dzejnieki. Viņi vienkārši izdomāja kaut kādus dzejas paņēmienus, ar ko sevi aizkodēt ciet.
Man šķiet tīri interesants t.s. metamodernisms, kas ir itin jauna parādība. Tas, kas viņiem ir svarīgi, ir tieši kondensēt visu pagājušo pieredzi, kas ir bijusi literatūrā un meklēt vidusceļu starp dažādām galējībām.
Tas savā ziņā ir dziedinošs posms pēc postmodernisma, iespējams.
Viena no tavu dzejoļu iezīmēm - bez tā, ka daudzi no tiem man liekas skaisti, - ir ka tie grūti pakļaujas viennozīmīgai interpretācijai. Varbūt viņus ir grūti lasīt, bet tas grūtums, man viņš liekas interesants. Vai tev pašam arī ir svarīgi lasot just zināmas grūtības, izaicinājumu?
Tas, ko es bieži cenšos panākt dzejoļos, ir uzrakstīt tekstu tādā sintaksē, kādu es vēl nekad neesmu lasījis.
Ja runā par sarežģītību, tad es katrā ziņā nedomāju, ka šie ir ārkārtīgi sarežģīti teksti. Man drīzāk šķiet sarežģīti tādi, kuros nav nekādas struktūras, kuros lasītājs ir atstāts vienkārši pilnīgā neizpratnē.
Vai tā ir arī lasīšana pati, kas tevi mudina rakstīt? Vai tas ir viens no impulsiem?
Pēc katra dzejoļa, kurā esmu izdomājis sev kaut ko jaunu, man nākas izlasīt kādu grāmatu, kurā es kaut kādā veidā saprotu, ka tas, ko esmu uzrakstījis, ir vai nu kādā citā veidā jau apstrādāts, vai iestrādāts tekstā.
Vai arī atklāt to, ka mana domāšana par tekstu ir ļoti nejēdzīga.
