"Literatūra nav slēgta vai beigusies, un katrs, kurš māk rakstīt, var pateikt, ko domā, uz jebkura balta laukuma – un ikviens, kurš nemāk rakstīt, bet māk noturēt zīmuli rokā, var uzzīmēt krāniņu, ja vēlas. Tikai, lūdzu, paliekam attiecībās. Vismaz līdz nāvei. Pirms tam – pasaki kaut ko. Izlasi kaut ko" – tā pašu veidotāju vārdiem, galvenokārt literārā žurnāla “Žoklis” pavasara numura redakcijas slejā, raksta dzejniece un māksliniece Marija Luīze Meļķe. Šis citāts visai precīzi raksturo “Žokļa” intonatīvo nostāju –
būt pieņemošiem un mīļiem, tomēr epizodiski izaicināt lasītāju uz kādu iekšēju, intelektuāli sarežģītu cīniņu.
Uz jautājumiem, kādā nolūkā tapis izdevums un vai tas radīts, lai aizpildītu kādus tukšos laukus kultūras mediju vidē, Meļķe Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” atbild: “Mēs primāri gribējām taisīt “Žokli”, un tagad mēs varam vērot, kādus caurumus tas tiecas aizpildīt kultūrā.”
“Tā ir vienkārši saruna, un žurnāls ir tas medijs, caur kuru šī saruna notiek,” Laura Veipa reiz sacīto atminas Roberts Vilsons. “Nav tā, ka mēs tagad kaut ko baigi gribētu pateikt, izmainīt vai uzservēt tā, ka to nav iespējams atsist. Mēs vienkārši piedalāmies šai spēlē, sarunā. Kādam ir jāservē.”
Biedriem piebalso Kirils Ēcis:
“Žurnāls savā ziņā ir tāds gravitācijas punkts, ap kuru pariņķot mums pieciem, mūsu sarunām, pēc tam – mūsu un mūsu lasītāju sarunām, un tad jau tālāk tādām metafiziskākām literatūras un valodas sarunām.”
Cilvēku izrādītā interese par “Žokli” tā veidotājiem radīja pārliecību, ka tas ir ne tikai tas, ko vēlas viņi, bet arī citi. Šobrīd lasītājiem pieejams jau atvasaras izlaidums ar gana krāšņu saturu, no kura īpaši jāizceļ franču filozofa Gastona Bašlāra apcerējuma “Lidojuma sapnis” pirmā daļa Laura Veipa tulkojumā, kā arī ķīniešu dzejnieka Jana Ljieņa dzejas kopa “Laika stumbrs”, kuras latviskojums ticis nodots Ievas Lapiņas pārziņā. Latviešu autoru vārdi atvasaras izlaiduma saturā – Gunars Saliņš, Kārlis Vērdiņš, Matīss Gricmanis un citi. Šķiet, ka piecdesmit lappušu biezais žurnāls saturiskās jaudas ziņā, kvantitatīvajā izteiksmē bezmaz divkāršojas.
Vienošanās par žurnāla saturu piecu redakcijas pārstāvju starpā dižas grūtības nesagādā.
“Es biju tikusies ar Betiju Zvejnieci, kuras dzejoļi arī ir šajā žurnālā. Mēs izveidojām tādu aptuveno kopu. Dalījos ar šiem tekstiem ar biedriem tādā iekšējā nostājā, ka viņiem tie patiks vai nepatiks, es dabūšu, ka tie ir tur iekšā, jo es zinu, ka tie ir lieliski, un man ir svarīgi, lai mēs tos “Žoklī” nodrukājam. Bet visiem pārējiem tie arī ļoti patika, un viss bija kārtībā. Nebija pat jāspītējas ne par ko,” piemēru min Meļķe, piebilzdama, ka Raimondam Ķirķim ir uzticēts galavārds, taču grūti iedomāties situāciju, kurā ar to būtu jāizšķir cīņa.
Aptuvenas uzdevumu aprises, kā atzīmē Ēcis, žurnāla veidotāju starpā ir ievilktas: “Es vairāk atbildu par “Žokļa” publisko dzīvi, bet arī iesaistos tekstu meklēšanā. Mums katram ir savas intereses, prasmes un arī savi gali, kontakti.” Šogad viņš dosies studēt ārpus Latvijas, līdz ar to, iespējams, izdevuma redakcijā būs kādas izmaiņas.
