Grāmatā “11 stāsti par vīriešiem” Aivars Kļavis atgriezies pie sava iecienītākā prozas žanra – stāsta. Grāmatas priekšvārdā autors norāda, ka jau kopš Rūdolfa Blaumaņa daiļrades vai, iespējams, pat brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikiem” latviešu literatūras tēlu galerijā lielā mērā valdījušas sievietes, un konstatē, ka interesantu vīrieša tēlu latviešu literatūrā ir krietni mazāk un lielākoties tie nav atmiņā paliekoši. Šī vērojuma iedvesmota, tapusi stāstu grāmata, kā raksta pats autors,
par vīriešiem, kuri no divdesmitā gadsimta ienākuši divdesmit pirmajā. Par vīriešiem, ar visiem viņu tikumiem, kas tiem šķiet mazsvarīgi, un netikumiem, kurus tie rūpīgi slēpj. Par vīriešiem ar visām dīvainībām, kas daudziem no viņiem nemaz nešķiet dīvainas, un kaislībām, kas nereti ir stiprākas par viņiem pašiem. Par vīriešiem… un, protams, arī sievietēm, kurām pateicoties tie nākuši šajā pasaulē, tāpēc no tām ir atkarīgi kopš piedzimšanas brīža".
Krājumu veido 11 stāsti, kas piedāvā lasītājam visdažādākos vīrieša tēlus – parastu ikdienas pilsoni, bezpajumtnieku, narkomānu, kara noziedznieku un citus spilgtus tipāžus. Autors atzīst, ka dažas epizodes un prototipi gūti no paša pieredzētā, bet citi – tapuši vien iztēlē.
Jā, mēs neesam tik pretrunīgi, neaprēķināmi un spilgti kā sievietes. Bet mēs esam! Un, lai ko arī dažbrīd teiktu, sievietēm bez mums noteikti būtu daudz garlaicīgāk nekā ar mums. Lai gan tas atkal ir mans – vīrieša viedoklis,” punktu pieliek rakstnieks.
Rakstnieks un žurnālists Aivars Kļavis (1953) literatūrā ienāca 1970. gados ar stāstu krājumu “Kafejnīcā zagtas karotītes”, ko sarakstīja drīz pēc vidusskolas beigšanas. Tajā pirmo reizi latviešu padomju literatūrā bija mēģinājums atveidot jauna cilvēka reālo pasaules skatījumu. Sekoja vairākas līdzīgā intonācijā ieturētas stāstu un aprakstu grāmatas, tostarp īpaši iezīmīgs bija garstāsts “Es saucu, lai atsauktos” (1982) un stāstu krājums “Mans nams” (1989).
Par īpaši nozīmīgu pavērsienu rakstnieka daiļradē kļuva četru vēsturisko romānu cikls “Viņpus vārtiem”, par kuru rakstnieks 2012. gadā saņēma Baltijas Asamblejas balvu. Aivara Kļavja prozas stilu raksturo lakonisms, detaļu precizitāte, trāpīgs vērojums un iejūtība – tas viss ierindo viņu starp ievērojamākajiem prozaiķiem latviešu literatūrā.
