Jura Zvirgzdiņa radošā pauze pieaugušo literatūrā, kas sekoja pēc vēsturiskā romāna “Dancis uz virves” izdošanas 2015. gadā, ir beigusies, un rakstnieks atkal pievērsies lielo lasītāju auditorijai. Viņš turpina rakstīt stāstus par Essi, personāžu, kura pirmais uznāciens meklējams 1987. gadā žurnālā “Avots”.
Izdevniecībā norādīja, ka, lai arī cenzūras brīdī, kad autors radījis pirmos Esses stāstus, vairs nebija, tomēr – tai pašā 1987. gadā – kāda preses izdevuma redaktors Guntim Berelim pavēstīja, ka šie stāsti esot izcili, bet tos nekad un neviens neatļaušoties publicēt. Taisnība izrādījās Guntim Berelim, jo “nekad nepublicējamie” stāsti gadu vēlāk tiek publicēti “Avotā”, tā pirmajā numurā.
Esse mīt kopā ar Juri Zvirgzdiņu joprojām, un tiek radīti jauni stāsti gan par Essi jaunajā bibliotēkā, gan viņa esību mobilo sakaru laikmetā, gan darbībām Covid-19 laikā.
Šoreiz uz grāmatas vāka skatāma Esses vizualizācija, ko radījusi pati Jura Zvirgzdiņa roka. Savukārt grāmatu papildina mākslinieces Elīnas Brasliņas ilustrācijas.
Pats autors jaunajiem stāstiem pievienojis teikumu:
“Esmu vēl dzīvs un, es ceru, arī Esse.”
Guntis Berelis, rubrikā par nenovērtēto latviešu literatūrā, raksta: “Kas ir Esse? Iespējams, Esse varētu būt ES – SE: autora ES un tā spoguļattēls SE (lai nu kas, bet dirnēšana spoguļa priekšā un sava “es” apjūsmošana ir literātu visiecienītākā nodarbošanās). Tomēr spoguļattēls – tas būtu pārlieku vienkārši. Spoguļattēls tāda garlaicīgi plakana un nīkulīga autora kopija vien ir. Essi varētu uztvert kā Zvirgzdiņu, kurš, ielīdis starp diviem pretstatītiem spoguļiem, groza galvu uz vienu un otru pusi, priecādamies par bezgalībā aizejošām Zvirgzdiņu virknēm. Un tur, tajās bezgalībās, tad arī mīt Esse – it kā tepat blakus un tomēr nesasniedzams. Kaut kur tālu, tālu – tik tālu, ka acs jau zaudē izšķiršanas spēju, – Esse sastopas ar vēl vienu vārdu – Ecce, kas saistās ar Pilāta pazīstamo izteikumu Ecce Homo! – Lūk, cilvēks! (un pavisam bezgalīgā bezgalībā – ar Nīčes pašironisko pašiemīlēšanos tāda paša nosaukuma autobiogrāfiskā darbā). Esse Homo! Vēl viena tēma: Esse un eseja. Essem (Essei?) piemīt esejai raksturīgā loģiski aloģiskā, filozofiski literatūriskā domāšana, vien tā atšķirība, ka Esse ir vīriešu dzimtes eseja (un vēl: esseja kā es-seja). Vai Esse ir cilvēks? Visticamāk, ka nē, Esse ir tikai vārds, tomēr nekas cilvēcisks viņam nav svešs.”
Grāmatas stāsti, kā skaidroja izdevēji, ir sīki atgadījumi no Esses dzīves, iespējams, anekdotes, vietumis atšķaidot ar alegorijām. Esse dzer tēju ar nāvi, nolemj arī pēc Covid-19 pandēmijas citiem nolūkiem saglabāt sejas masku, ceļ Ķīnas mūri no sērkociņiem, apceļo antīko pasauli, kopā ar Hemingveju dodas zvejā, atver līdzību un aforismu bodīti, glābj Skalbes kaķīti no jaunajiem vandāļiem un viņš nelaiž iekšā pa durvīm seksuālo revolūciju.
Grāmatas izdošanu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.
