Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.
Man Jūrmala nesaistās ar bērnības atmiņām. Es piedzimu Lielupes krastā pie Jelgavas, vasaras vadīju Saulkrastos vai Engurē, jaunībā dzīvoju Vecāķos, bet Jūrmalu iepazinu tikai jau vēlāk, kaut kad ap gadsimtu miju, kad sāku braukāt turp meditatīvās pastaigās. Vasarā, protams, Jūrmala bija neciešama, pilna atpūtnieku un krievu estrādes mūzikas zvaigžņu, taču mana sezona sākās vēlā septembrī un turpinājās līdz maijam. Nē, arī villām, vasarnīcām, hoteļiem un sanatorijām piemita zināms šarms, tur “Baltic Beach Hotel” terasē reiz intervēju diriģentu Pāvo Jarvi, kurš pirmskoncerta dienā paniski nobijās no lapsenēm, bet Jaunķemeros kopā ar Arni Rītupu satikām septiņdesmitrīsgadīgo sanskritologu Aleksandru Sirkinu, ar kuru varēja parunāt par “Kāmasūtras” tulkojumiem, taču Jūrmalā mani visvairāk sāka vilināt pats ceļš gar jūras malu – iekšēja nepieciešamība noiet, nobrist, nostaigāt stundu vai divas. Nostaigāt, skatoties tālu aiz horizonta un nodurtu skatienu sev zem kājām, klausoties vējā un viļņos, klausoties savās domās, klausoties austiņās skanošajā mūzikā, bet pats galvenais – iet par spīti jebkādiem laika apstākļiem, noaut apavus un iebrist ledus vižņos, saskalotās jūraszālēs vai saules piesildītās smiltīs.
Es tur atradu kaut kādu perfekto sazemējumu starp debesīm, zemi un jūru. Un sevi.
Sākot interesēties par dzejnieka, literatūrkritiķa, bibliotekāra un Latvijas Rēriha biedrības vadītāja Riharda Rudzīša dzīvesstāstu, pamanīju, cik daudz viņš jaunībā ir staigājis kājām – dienasgrāmatās viņš apraksta katru paziņu vai slavenu literātu, ko sastapis Rīgas ielās, kā klimtis gar iemīļotās meitenes logiem, kā nokavējis pēdējo vilcienu un vasaras naktīs gājis mājup uz Pumpuriem.
Tad sapratu, ka tieši Jūrmalas ieliņas, kāpas un liedags ir īstā vieta, kur runāt par šo bezcerīgo ideālistu un nelabojamo romantiķi.
Mēs aizbraucām turp, kad pandēmija jau bija krietni patukšojusi ierasto kūrortu, bet Lielupē atradām oāzei līdzīgo rērihiešu bibliotēku un satikām tur Rudzīša meitu Guntu, mēģinājām atkārtot kuģīša maršrutu, kas gadsimtu agrāk vadāja cilvēkus no Rīgas uz Majoriem, iebridām jūrā un sameklējām kāpās priedes, pie kurām viņš sēdējis, nonācām arī līdz adresei Zemeņu ielā, kurā Rihards bija piedzimis, bieži atgriezies, arī Pirmā pasaules kara laikā, kad dezertēja no armijas, lai apraudzītu māti, te viņš atgriezās arī mūža nogalē, pēc atgriešanās no izsūtījuma, te arī nomiris. Starp citu, viņa jaunībā te auga zemenes, kuras Rihards lasīja un pārdeva, bet par nopelnīto naudu pirka grāmatas. Ko gan citu?
“Literatūres” filmēšanas diena iesākās agri no rīta, tā bija saulaina un karsta, taču vienlaikus spirgta un vējaina, nostaigātais attālums iegūlās muskuļos ar patīkamu nogurumu. Ieraduši nogurt no sēdēšanas pie datora vai zvilnēšanas dīvānā, mēs vairs īsti neprotam sasaistīt noieto ceļu ar lietderīgi pavadītu laiku, mums šķiet, ka šķiest laiku ceļā ir muļķīgi, ja var to nogulēt vilcienā vai lasīt lidmašīnā.
Ceļš kļūst par abstraktu metaforu nokļūšanai no vienas svarīgas vietas otrā, bet, pieņemot attālinātā darba nosacījumus, mēs arī to esam izslēguši no savas ikdienas, priecājoties – kā mums tas agrāk nebija ienācis prātā!
Rihards Rudzītis noteikti piekristu tam, ka ceļš ir svarīgs, viņa 1929. gada grāmatiņa “Svētceļotāja piezīmes” stāsta par dažādiem ceļamērķiem, apceļojot Latviju, toreiz patriotisma celšanai šķita būtiski parādīt, ka dzimtā zeme ir ne mazāk pilna pārsteigumiem un skaistām vietām kā vilinošās ārzemes, vēl būtiskāk ir paspēt pamanīt un saprast, ka īsts ir tikai tas ceļš, kas ved pie sevis. Un to var paspēt tad, ja ceļam veltītais laiks ir pietiekami ilgs un grūts.
