Kā dalīties ar savu stāstu par Imantu Ziedoni?
• Ziedoņa muzeja apmeklējuma laikā Murjāņos var gan atnest priekšmetu, gan izstāstīt stāstu;
• Ziedoņa muzeja birojā Rīgā, Sporta ielā 2 var gan atnest priekšmetu, gan izstāstīt stāstu;
• var sūtīt informāciju elektroniski uz e-pastu: [email protected];
• var sūtīt vēstules uz adresi: Ziedoņa muzejs, "Dzirnakmeņi", Murjāņi, Siguldas novads, LV-2142;
• var izstāstīt stāstu, zvanot: +371 29150614.
Grāmatas mērķis ir atcerēties Imanta Ziedoņa omulīgos uzsmaidījumus, draiskulības un nebēdnības, un viņš šai ziņā ir ļoti pateicīga personība – atzīst rakstnieks Ēriks Hānbergs. Viņam pašam ir savi stāsti par Imantu, un krāts tiek arī citu cilvēku stāstītais – gan atrasts dažādos izdevumos un presē, gan jau speciāli iesūtīts topošajai grāmatai.
Tā, piemēram, Marija un Andris Bušinski no Saldus novada Zirņu pagasta atsūtījuši vēstuli, kurā atminas Ziedoņa viesošanos viņu mājās saistībā ar sakoptākās lauku sētas konkursu; ar atsūtīto stāstu dalās Ēriks Hānbergs: "Vēstulē ir brīnišķīga aina par brīdi, kad mēs ieradāmies šajā lauku sētā: "Pagalmā ielidoja milzīgs bezdelīgu bars. Spriedām, ka grib padzerties mūsu dīķī. Bezdelīgas skaļi vidžināja, nepārtraukti laidās augšā lejā, bija ņudzeklis un mudžeklis, kāds nekad nebija pieredzēts. Tas ilga kādas piecas septiņas minūtes, kamēr viņas padzērās un aizlidoja. Dzejnieks Imants Ziedonis apsēdās uz sola pie govju kūts, un, izvilcis no kabatas mazu blociņu, sāka rakstīt. Tā tapa dzejolis "Skrien vidžu mudžu bezdelīgas", kuru tad arī viņš pirms aizbraukšanas ierakstīja mūsu viesu grāmatā.""
Sajūsmas pilna par šādas Ziedonim veltītas grāmatas tapšanu bijusi viņa dzīvesbiedre Ausma Kantāne, arī pati gatava izstāstīt neskaitāmus stāstus. Diemžēl viņa pēkšņi devās mūžībā, un viņas stāsti paliks neizstāstīti, tomēr Ērikam Hānbergam dažas interesantas epizodes jau savāktas. Piemēram, par to, kas bija pirmais impulss, lai taptu slavenā Ausmas un Imanta lāču kolekcija, kuras pamats bija Ausmas atmiņas par kādu mīļu, bet pazudušu bērnības rotaļu lācīti. Ausma šo stāstu savulaik uzticējusi žurnālam "Dadzis", to lasa Ēriks Hānbergs: "Kad iepazināmies ar Ziedoni, viesojāmies Kabardijā. Viņš man vaicāja – tu esi tāda bēdīga? Ko lai es tev uzdāvinu? Pastāstīju šo stāstu un teicu, ka gribu lāci. Viņš nopirka lielu lāci, pildītu ar zāģu skaidām. Lidojot atpakaļ, bagāžā to neņēma. Nopirkām bērnu biļeti un godam nosēdinājām lācīti sev blakus. Apkalpe sāka plēsties – ņemiet viņu ārā! Cilvēkiem nav, kur sēdēt! Bet Ziedonis ar apkalpi nerunāja. Viņš teica lācim – sēdi, lācīt, sēdi mierīgi, tev ir biļete! Šis stāsts aizgāja tautās, un cilvēki man sāka dāvināt lāčus. Sak, Ausmai jau neko citu nevajag, ja jau pat biļeti lācim lidmašīnā pirka."
Ir arī epizodes, kas kļuvušas jau par leģendām un tiek atstāstītas dažādās versijās. To vidū ir stāsts par Rakstnieku savienības darbinieci, bijušo medicīnas māsu Elvīru Zaķi, kura bijusi neparasti izpalīdzīgs cilvēks, bet, ja kāds bija īpaši iekarojis viņas sirdi, tad viņas labdarība vispār nepazina robežu. Un šai saistībā arī kāds stāsts par Imantu Ziedoni, ko aprakstījis Zigmunds Skujiņš grāmatā "Jātnieks uz lodes", lasa Ēriks Hānbergs: "Reiz Elvīras vīrs, rakstnieks Mārtiņš Krieviņš, džentlmenis gados, tāpat kā gados bija arī Elvīra, man kratīja sirdi. Iepriekšējā dienā gandrīz dabūjis trieku. Atslēdzis dzīvokļa durvis, iegājis priekšnamā. Pēkšņi no vannas istabas iznāk kails, melnmatains, tikai ar dvieli apsedzies jauneklis un iet uz istabu.
Mārtiņš jautājis, ko svešais te dara? Un saņēmis atbildi – kādu laiku te dzīvošu! Kas jūs esat? – Imants Ziedonis!""
Realitāte bija tāda, ka Imants Ziedonis tobrīd bija bez dzīvesvietas, un Elvīra Zaķe savā labsirdībā bija iedevusi viņam dzīvokļa atslēgu, lai viņš nodušojas un iekārtojas, bet vīram neko nebija pateikusi. Ēriks Hānbergs turpina: "Otra versija, ko atkal par šo gadījumu stāsta Jānis Ķuzulis, ka tas viss tā ir bijis, bet vīrs pārrodas mājās un Elvīra arī ir mājās. Viņš grib iet vannas istabā, bet tur ir viens pliks vīrišķis. Viņš samulst un Elvīrai jautā – kas tas par ciemiņu? Un Elvīra atbild – Imants Ziedonis. Un Mārtiņš Krieviņš nevis pauž greizsirdību, bet pēc tādas pauzes saka – labs dzejnieks!"
Ēriks Hānbergs un Ziedoņa muzeja komanda aicina ikvienu, kuram ir kāds spilgts stāsts vai notikums ar Ziedoni dalīties tajā ar grāmatas veidotājiem, un muzeja vadītāja Rūta Šmite ir pārliecināta, ka šādu stāstu ir ļoti daudz: "Mēs zinām, ka Imants Ziedonis ir daudz braukājis pa Latviju.
Un mēs aicinām tos cilvēkus, kas viņu ir satikuši vai nu kādos dzejas vakaros vai Imanta "Kurzemītes" vai "Leišmalītes" braucienu laikā, dalīties savos stāstos.
Mums muzejā ir viens stāsts par to, kā Imants ir ierakstījis dzejoli skapja atvilktnē, un tas joprojām tur stāv. Nu, teorētiski varētu uzrakstīt uz kādas lapiņas, bet, nē, viņš to uzraksta uz skapja."
Grāmatas veidotāji stāstus gaidīs līdz septembra sākumam. Plānots, ka grāmata "Amizantais Imants" nāks klajā nākamā gada maijā, Ziedoņa un Hānberga 90. jubilejas mēnesī.
