Harijs Gulbis līdzās Gunāram Priedem un Paulam Putniņam ir viens no latviešu drāmas spilgtākajiem pārstāvjiem 20. gadsimta 60.–80. gados. Gulbja rokrakstu iezīmē īpaši veidota ainu kompozīcija un kamerspēles principi. Ievērojamākās viņa drāmas ir lugas “Viena ugunīga kļava” (1967), “Cīrulīši” (1974), “Kamīnā klusu dzied vējš” (1976), savukārt otru viņa dramaturģijas daļu veido sociālās komēdija - “Aijā žūžū, bērns kā lācis” (1968) un “Silta, jauka ausainīte” (1973). Gulbis darbojies arī pēc neatkarības atgūšanas, kad Nacionālais teātris, kuram ilgus gadus bijusi uzticīga sadarbība ar dramaturgu, iestudē lugas “Uz Liepsalām ejot” (1996) un “Vēverīši” (1999). Viņš ir arī četru romānu autors.
Rakstu 2. sējumā iekļautas lugas “Un visi nāks pie manis...” (1971), “Cīrulīši” (1974), “Kamīnā klusu dzied vējš” (1976), “Alberts” (1982), “Olivers” (1983), “Uz Liepsalām ejot” (1995) un “Vēverīši” (1999). Nodaļā “Stāsta Harijs Gulbis” lasāmas dramaturga atmiņas “Kara dienās un nedienās” un līdz šim nepublicētas piezīmes par “Cīrulīšu”, “Olivera” un citu lugu tapšanu. Rakstu sastādītājas Ievas Kalniņas komentāros aplūkoti lugu iestudējumi un laikabiedru liecības. Grāmatā publicētajās fotogrāfijās iemūžināti Harija Gulbja lugu iestudējumi gan Latvijā, gan trimdā.
