"Es gribēju, lai dzejolis ar nosaukumu "Karte" kļūst par grāmatas tituldzejoli. Bet es arī šos dzejoļus rakstu nevis kā tādus ļoti secīgi lasāmus un baudāmus dzejoļus, bet tādus, kuros lasītājiem un arī pašam autoram brīžiem ir jāorientējas un jāmeklē, kas tad ir tas kodols, kas ir tajā dzejolī," sarunā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" iepazīstina Raimonds Ķirķis.
Nelielajā krājumā iekļautie dzejoļi tapuši laika posmā no 2015. līdz 2019. gadam.
"Savai aizstāvībai varu teikt, ka no 2015. gada tur ir tikai viens dzejolis un pārējie lielākoties tapuši 2018. gadā, respektīvi, tur ir daudz tādu tekstu, kas ir agrāk tapuši, bet kurus es neatzinu par gana labiem, lai tie iekļūtu grāmatā," atzīst Ķirķis.
"Svarīgāk bija, lai grāmata tomēr ir kompakta un savākta un veido to labāko, ko es esmu šajā laikā uzrakstījis."
Ķirķis ir pazīstams arī kā kritiķis un atzīst, ka paškritika pret sevi viņā ir ļoti spēcīga.
"Tā tradīcija, ka dzejnieki raksta arī par dzeju, ir diezgan spēcīga, un daži pat uzskata, ka paši autori, kuri raksta dzeju, ir vienīgie, kuri spēj pilnvērtīgi izteikties par dzeju. Tas nav gluži tiesa, jebkurā gadījumā tas kritiskais elements ir klāt un viņš ir svarīgs, arī rakstot," vērtē Ķirķis.
Viņš arī atzīst, ka gaida viedokļus par savu grāmatu.
"Bet to es arī ļoti gaidu, lai cilvēki pauž savas pretenzijas publiski pret to, kas viņiem nepatīk, un, protams, būtu ļoti labi, ja arī viņi to pamatotu, bet
tas jau tomēr dzejai arī strādā tikai par labu, ja tā izraisa pretreakciju," uzskata Ķirķis.
Dzejoļi šajā krājumā esot dažādi: tādi, kurus skaļā balsī var lasīt, un tādi, kurus nevar izlasīt skaļā balsī.
"Tie, kurus nevar izlasīt skaļā balsī, tā tomēr ir konceptuālā dzeja. Tā kā Latvijā pastāv grupējums "Preiļu konceptuālisms", kuram piederu, man bija svarīgi arī pārstāvēt šo dzejas aspektu arī šajā grāmatā, kur ir gan tādi klasiskāki dzejoļi, gan arī ievietot tādus dzejoļus, kas rada jautājumus, uz kuriem droši vien ir diezgan sarežģīti atbildēt," atzīst Ķirķis.
Tāpat grāmatā svarīgs ir Armanda Zelča veidotais vizuālais noformējums.
"Man rūp, kā dzejoļi izskatās uz lapas, un es domāju, ka to ir arī uztvēris grāmatas dizaina veidotājs Armands Zelčs, kurš ļoti profesionāli un precīzi ir izdomājis, kā kartes varētu izskatīties grāmatā. Protams, kartes, kas nav kartes, bet kartes, kas ir dzejoļi," gandarīts Ķirķis.
Raksturojot savu rakstības stilu, Ķirķis atzīst, ka ir dzejoļi, kas top vienā elpas vilcienā, ir tādi, kam ir vairākas versijas, kurās rūpīgs lasītājs atradīs atšķirības.
"Tur ir diezgan daudz emociju un daudz pārdzīvojumu, bet tas vienmēr ir kaut kā ar valodu vai ar prātu maskēts nedaudz tieši tāpēc, lai tur būtu vairāki lasījumi, veidi, kā raudzīties uz šiem dzejoļiem.
Nedomāju, ka dzejoļi, kuri būtu tīras emocijas, vai dzejoļi, kur būtu tīrs prāts, būtu kaut kas slikts pats par sevi. Ja tas viss ir mēra robežās un gaumīgi, tad domāju, ka jebkas var atrasties dzejā," atzīst Ķirķis.
Raimonds Ķirķis ir dzejnieks, atdzejotājs un literatūrkritiķis, studē kultūras teoriju Latvijas Kultūras akadēmijā. Tulkojis Vistana Hjū Odena, T. S. Eliota, Sohrāba Sepehrī, Forūgas Farohzādas un citu dzejnieku darbus. 2018. gadā piedalījies platformas "Latvian Literature" organizētajā atdzejas darbnīcā. Ķirķis ir tekstu līdzautors Kristas Burānes dokumentālajai dzejas izrādei "Netikumīgie" teātrī "Dirty Deal Teatro", kā arī spēlē tajā. 2019. gadā saņēmis Normunda Naumaņa ''Gada balvas 2018'' Jaunā kritiķa veicināšanas godalgu.
Raimonda Ķirķa debijas krājumu “Kartes” izdevis apgāds “Neputns”.
