Sadaļas Sadaļas

Benefice

Diriģentam Deividam Zinmanam - 85!

Benefice

Dziedātājs Juris Vizbulis: Sapņi vienmēr dzen uz priekšu un bieži pārvēršas īstenībā

Jubilārs Juris Helds: Ir tāds teiciens – nemeklējiet Dievu baznīcā, Dievs ir Baha mūzikā

Dzejnieks Juris Helds: Ir tāds teiciens – nemeklējiet Dievu baznīcā, Dievs ir Baha mūzikā

Itin visi pratīs līdzi dungot tādām dziesmām kā "Es redzēju sapnī", "Dziesma Sniegbaltītei" un vēl neskaitāmām citām. Bet vai tikpat labi zinām, kas ir to vārdu autors? Tas ir dzejnieks, dramaturgs un aktieris Juris Helds, kurš 20. jūlijā svinēja 79. dzimšanas dienu. Un LR3 “Klasika” tas bija labs iemesls doties viņu apciemot Valmierā, kur dzejnieks mīt jau daudzus gadus. No tiem trīsdesmit viņš bijis Valmieras Drāmas teātra aktieris, bet pērn klajā nāca jau vienpadsmitais Jura Helda dzejoļu krājums.

Kopš 1977. gada, kad iznāca Jura Helda pirmais dzejoļu krājums "Naktsputna testaments", viņš tiek dēvēts par pirmo sirreālistu latviešu dzejā. Mēs sarunājamies gan par mūziku, gan dzeju...

Orests Silabriedis: Manuprāt, viena no Romualda Jermaka skaistākajām kompozīcijām "Ir tikai nakts" rakstīta tieši ar Jura Helda dzeju. Kāda ir tās tapšana?

Juris Helds: 1968. gadā iepazināmies Latvijas Televīzijā, kur viņš tur kādu brīdi strādāja. Mums bija izrāde televīzijā, senos laikos taisīja tādus ierakstus, un kaut ko Romualds tur darīja. Viņš bija lasījis manu toreiz pirmo publikāciju "Literatūrā un Mākslā" un lūdza atļauju, vai viņš drīkstot to komponēt - dzejoli "Ir tikai nakts". Man bija arī tā laime dzirdēt, kā tas skanēja Doma baznīcā. To iedziedājis arī Jānis Zābers un Kārlis Zariņš. Tā es aizgāju nedaudz pasaulē.

Jā, un arī ar Johanu Sebastiānu jūs kaut kas saista...

Ir tāds teiciens – nemeklējiet Dievu baznīcā, Dievs ir Baha mūzikā.

Negribu izlikties par kādu ārkārtīgi lielu specu. Kad "Klasikā" klausos jūsu diskusiju "Orfeja auss", domāju – nu, apbrīnojami cilvēki, ka tādās niansēs var visu mūzikas arhitektūru atklāt. Tad es tikai nopūšos (smejas).

Bet vēl jau ir Hendelis, Tomazo Albinoni. Brīnišķīgas lietas. Un nez kāpēc man prātā ir Arturo Toskanīni teiciens – ka dažkārt komponistiem izdodas sasniegt debesis, bet Mocarts nāk no debesīm. Skaisti!

Lasot jūsu pantus un arī dažus jūsu veltījumus mūziķiem, jūtams, ka mūzika jums ir ļoti nozīmīga.

Ļoti... Šopēns man ir īpaši tuvs. Pirmais lielais lūzums manā psihē notika jaunībā, kad man bija kādi septiņpadsmit gadi. Tolaik man patika vienam blandīties pa Vecrīgu, un

reiz gadījās, ka Rīgas Domā bija Mocarta Rekviēms. Kad pēc tā izskanēšanas iznācu ārā, izjūtas pat grūti izstāstīt...

No vienas puses – kaut kas pārdabisks, gandrīz metafizisks, no otras puses...

Uz tavu laicīgo dzīvi tas atstāj tādu iespaidu, ka tā it kā kaut kur nogrimst, pazūd, un tu vispār pats sevi it kā nemaz nejūti vairs...

Jūs tobrīd jau rakstījāt dzejoļus?

Nē,

dzejā ienācu ļoti vēlu. Kā mākslas veidam tam tuvojos ar lielu pietāti. Bija šaubas un nedrošība par sevi. Kamēr kļuvu tas, kas esmu, pagāja diezgan ilgs laiks.

Atceros pirmās literārās konsultācijas Rakstnieku savienībā pie Mirdzas Ķempes, kurai bija liela erudīcija. Neatkarīgi no tā, ka viņa bija pretrunīga persona – par to nerunāsim, bet viņa, kā tautā saka, vienmēr izjuta drēbi. Viņa iedziļinājās, viņai bija sava intuīcija. (..) Ļoti gaišas atmiņas man par Mirdzu tieši kā par literāro konsultanti, kā par cilvēku, kuram tik plašs redzesloks.

Atgriežoties pie mūzikas – vai pirms Mocarta Rekviēma ir arī agrāki bērnības iespaidi, kas jums ir nozīmīgi?

Bērnībā bija sports... (..) Bet, piemēram, Friča Bārdas dzejas tēlainība izsauca arī muzikālo asociatīvismu. Manai mammai Fricis Bārda ļoti patika. Man pašam ļoti patika Aleksandrs Čaks. Viņa apdzejotā Rīgas nomale, krājumi "Iedomu spoguļi" un "Mana paradīze". Man ir viņa mazā grāmatiņa "Pasaules krogs" "Zaļās vārnas" izdevumā ar visu viņa autogrāfu – to kā bukinistam man laimējās dabūt. Jā, Čaks jaunības dienās uz mani atstāja lielu iespaidu. Vēlāk, kad pirmoreiz Latvijā 1970. gadā iznāca franču dzejas izlase, tas man bija liels, liels atklājums. Likās – ak, dieniņ, neesmu tomēr viens!

Bija tas gods un laime būt labi pazīstamam ar franču valodas tulkotāju un brīnišķīgo brīvdomātāju Maiju Silmali. Viņa teica – Juri, Francijā tevi uzņemtu kā savējo...

Runājot par gara radniecību – ir jauki būt sava ceļa gājējam, bet varbūt ir kādi brīži, kad gribas kādu dzejnieku brālību? Vai starp dzejniekiem, rakstniekiem vispār ir kāds gars, ar kuru jūs labprāt sazināties?

Jā, ir gan. Knuts Skujenieks. Tagad veselība viņam neļauj satikties, bet savulaik Salaspilī bieži viņu apciemoju, pie labas kafijas viens otram lasījām dzeju. Knuta dzeja tiešām ir īpaša...

Šķiet, viena no Artura Maskata pirmajām kompozīcijām ir tiešiar jūsu tekstu, vismaz pirmā kordziesma pilnīgi noteikti.

Jā, tā ir. Bet nu mēs tā – sveiki, labdien, dzīvē gadās ļoti, ļoti reti kaut kur satikties. Tas bija pārsteigums, kad man teica – zini, Juri, ir kordziesma ar tavu tekstu! Ar Imantu Kalniņu bija ļoti romantiski. Tas periods, kurā sakrita visa tā gaisotne...

Bija apmēram 1968. gads, kad Valmieras teātris iestudēja lietuviešu lugu "Sentimentāls stāsts", kurai Imants rakstīja mūziku. Labi sapazināmies. Uzdāvināju viņam nelielu kaudzīti savu dzejoļu – rokrakstā.

Tas viss ilgi un smuki bija gulējis bēniņos vai skapī, bet tad viņš bija pie maniem dzejoļiem strādājis, tos noslīpējis, smalkāk visas lietas izdarījis, līdz beidzot, ja nemaldos,

1996. gada lietainajās Imantdienās Vecpiebalgā koncerta pirmā daļa skanēja ar maniem tekstiem.

Pēc tam iznāca disks "Es redzēju sapnī", kur ir septiņi mani dzejoļi un arī jaukās indiešu dzejnieces Sarodžīni Naidu teksti latviskā tulkojumā.

Jūs pats bijāt tajās Imantdienās klāt?

Jā, un ne jau tikai tad – ar savu draudzeni braucām uz Imantdienām Cēsīs, arī uz Imanta Septīto simfoniju. Varbūt sagadīšanās, bet ļoti labi atceros gan Imanta Otro simfoniju, gan Ceturto – tik emocionāli.

Patiesībā tas lielais impulss, kāpēc man ļoti gribējās jūs satikt, bija "Dziesma Sniegbaltītei", jo pagājušajā ziemā atkal gadījās to paklausīties...

Tas ir ļoti sens jaunības dienu dzejolis. Ļoti sens.

Un tai ir vismaz četri izpildījumi – Ojārs Grīnbergs, Marts Kristiāns Kalniņš, Igo un Daumants Kalniņš. Šajā četrotnē ir kāds, kas tīk labāk?

Grūti pateikt. Laikam jau Igo visvairāk iesēdies atmiņā jeb zemapziņas dzirdē. Ļoti skaisti.

Vai ikdienā mēdzat sevi pabarot ar mūziku?

Man ir tāda nelaime, ka jau sen sabojājies disku atskaņotājs. Un manu skaisto, lielo disku klausīšanās, kuros ir visa klasikas plejāde, tagad iet secen. Bet pa naktīm ļoti bieži esmu nomodā un ieslēdzu "Klasiku". Portugāļu fadu melodijas dzirdēt – tā man ir bauda. Tajās ir tāda smeldze, tāds garīgums. Smalka lieta!

Jā, man ir mīļa latviešu tauta, bet tāds bāleliņš nekad neesmu bijis – man tuvāks ir kas cits, arī franču šansonjē, kas atstājis savu iespaidu. Legrāns, piemēram. Vai Hendeļa nelielais Largo vai Vivaldi.

Atradu jūsu veltījumus divām izcilām balsīm – piemēram, Imai Sumakai. Mums visiem Padomju Savienībā stāstīja, ka viņa gājusi bojā aviokatastrofā, kas nebija patiesība, jo viņa īstenībā nodzīvoja ilgi. Bet jums ir piemiņas dzejolis viņai!

Jā, trešajā grāmatā. No vistumšākajiem džungļu toņiem līdz putna kliedzieniem – tāda vokālā amplitūda! Mistēriska sieviete. Viņu reti kad varēja dzirdēt – bet, kad varēja, tas bija magnētiski, zemapziņā tas palika uz gadiem.

Un vēl viena mīļa balss jums ir Inese Galante.

Jā, viņa ir mana mīļākā operdziedātāja...

Tagad Inese Galante jau cienījamos gados un nav tik aktīva, bet nu – kad viņa Rīgas Domā dziedāja Kačīni Ave Maria... Manā dzejas krājumā "Lombards" ir veltījums Ineses balsij.

Ja runājam par tiem diennakts laikiem un jūsu pantiem – ir iespaids, ka jums nakts ir aktīvāka dzīves daļa nekā diena.

Tā ir, jā. No tā laika, kad teātrī strādāju, nakts variants kļuva organisks. Arī tagad. Protams, reizēm uzskicēju arī dienā, ja rodas kāds tēls vai nianse, bet naktī ir miers. Dēls dzīvo Iecavā – viņš, starp citu, beidzis Pāvula Jurjāna mūzikas skolu kā vijolnieks.

Putnu motīvs jums ir ļoti svarīgs – tie taču arī dziedātāji.

Jā, bet tur tāda skaista mistika – tieši tēlainības ziņā.

Kad pirmoreiz nejauši atšķīru Alfrēda Brēma "Dzīvnieku valsti", pēkšņi izleca plīvurpūce. Ak! Tāda metafora... Cilvēks, kurš deva putnam šo metaforu – plīvurpūce – bijis dzejnieks.

Jo ir taču auspūcīte, baltā pūce un tā tālāk. Tā arī radās "Naktsputna testaments", mans pirmais dzejas krājums, kas iznāca 1977. gadā – pirmajā dzejolī tur figurē gredzens un plīvurpūces tēls.

Un vēl viens iespaids par ziemu. Jums ir daudz ziemas.

Pats kaut kā nebiju pamanījis! (smejas) Lai gan kā fiziskai personai man nav tā, ka būtu izslāpis pēc ziemas un aukstuma. Savs skaistums tajā, protams, ir, sevišķi, ja esi kādos lauku ceļos un vari diezgan vienatnīgi staigāt pa mežu – tad jūti, ka daba ir citā pasaulē.

Un kādas jums attiecības ar tiem, kas jūs pētījuši un aprakstījuši? Viņi kaut ko ir sapratuši?

Domāju, ka jā. Neesmu personīgi pazīstams ar literatūrkritiķi Rutu Veidemani, bet viņa ir rakstījusi. Lieliski dzeju izprot literatūrzinātniece Ieva Kalniņa – viņai ir tāda intuīcija... Biju ļoti gandarīts, ka šajā pasaulē ir tāda dāma ar tādu izpratni! Vēl Maija Silmale. Profesionāls literatūras kritiķis ir Edgars Lāms. Neesmu ar viņu ticies, bet man bija liels un negaidīts pārsteigums par rakstu "Jura Helda sirrealiātes" "Karogā". Kad "Zinātnes" izdevumā iznāca grāmata "Latviešu dzejnieku portreti", secināju, ka diemžēl daudzi jau viņsaulē – kas vēl palikuši? Knuts Skujenieks, Jānis Rokpelnis un es, bet bija taču arī Leons Briedis, Hermanis Marģers Majevskis, Uldis Bērziņš un Laima Līvena... Tā sajūta ir tāda globāla. Ir literatūrā tas senais termins – pasaules skumjas, kas nāk kopš no Bairona laikiem. Skumjas par to, ka tik daudzu kolēģu vairs nav. Un nu tās pasaules skumjas tik vienkārši vairs vaļā nelaiž.

Bet jums jau tās bijušas vienmēr – par ilgošanos un nesasniedzamību.

Jā, ļoti precīzi to esat nojautis. Tā tas ir, katram savs piegājiens. (..)

Kad man kāds gluži kā šāvienu no revolvera raida jautājumu – kas jums ir dzeja, kāda ir tās nozīme, saku – ziniet, man liekas, ka dzejas jēga ir mēģinājums izteikt neizsakāmo. Tas ir mūžīgais mēģinājums.

Jo tas, ko mēs viegli varam izteikt, ir rīme. Vai arī padomju laika jēdziens – publicistiskā dzeja, no kuras arī nekādas publicistikas nebija. Par īstu publicistiku varējām runāt pie baltajiem lāčiem...

Man tas viens revolvera jautājums arī laikam tomēr būs. Jūs sauc par sirreālistu – vai esat mierā ar to?

Principā esmu mierā, bet tur vajag mazu, mazu paskaidrojumu – mans sirreālisms nekādā gadījumā neatbilst tam, ko klasiski saprot ar psihisko automātismu un sirreālistu deklarācijām. Viņiem galvenais bija šokēt publiku. Bet viņu pamatbūtība izriet no romantisma, no romantiskās uztveres, tā ka tādā ziņā man sirreālisms ir tuvs, bet ne tikai – mākslā un glezniecībā man ļoti tuvs ir arī impresionisms. Šie darbi vienmēr piesaista uzmanību. Jo impresionisms arī savā veidā ir tāds, ko nevar izteikt – tās nianses, nojausmas... Bet sirreālisms manī ir, jā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt