Dzejniece Ligija Purinaša izdod dzejas krājumu latgaliski «Sīvīte»

Pavisam drīz pie lasītājiem nonāks latgaliešu jaunās dzejnieces Ligijas Purinašas dzejas krājums “Sīvīte”. Dzejas vienojošais motīvs ir sieviete, tās spēja un nepieciešamība būt stiprai dažādās paaudzēs un laikos. Grāmatas prezentācija notiks 25. oktobrī Rēzeknē, Latgales Kultūrvēstures muzejā, un 8. novembrī Rīgā, bārā “Coco Loco”.

Dzejniece Ligija Purinaša izdod dzejas krājumu latgaliski «Sīvīte»Lāsma Zute

    Ligijas Purinašas dzejas krājums “Sīvīte” ir autores debijas krājums, kurā apkopoti vairāk nekā 80 teksti, kas tapuši apmēram piecu gadu laikā.

    “Par sievietes iekšējo pasauli, par notikumiem, kas lielākā vai mazākā mērā sievieti skar, ko viņa pārdzīvo, ko izjūt un ko, es domāju, ir izjutušas sievietes pirms manis.

    Un 20. gadsimts, manuprāt, ir ļoti svarīgs ar pārmaiņām un sievietes stāvokļa mainīšanos, ka Latgales sieviete nav tikai saimniece, ka viņa nav tikai māte, bet viņa ir viss; kad vīrieši ir karā, tad uz sievietes pleciem gulstas visa saimniecība un visa atbildība,” stāsta Ligija Purinaša.

    Ligijai ir bakalaura grāds vēsturē, sievietes būtība un loma autori vienmēr ir interesējusi arī kā vēsturnieci. Dzejā dziļi noslēpti ir arī ģimenes stāsti un personīgā pieredze.

    “Es domāju, ka tās paaudzes, kas ir bijušas, ka tas kods un tā domāšana lielā mērā ietekmē mūs.

    Un tā informācija, kas nāk no vienas paaudzes otrā, sakļaujas tajā cilvēkā, kas ir tagad. Mēs esam mammas, vecmammas un vecvecmammas, un, man šķiet, tas veido ļoti interesantu personību, personību, kas dzīvo Latgalē, kas eksistē un kas cīnās par savu izdzīvošanu kaut kādā ziņā.”

    Kā atzīst Ligija, latviešu sievietes ir ļoti stipras, reizēm pārāk stipras un mūsdienās neprot būt vājas.

    Dzejas krājums ir latgaliski. Bija laiks, kad latgaliešu valoda Ligijai bija mājas valoda, sarunājoties ar ģimeni, taču, pamēģinot rakstīt latgaliski, tas iepaticies. Iepaticies, kā skan valoda, tās izteiksmes veids, gadu no gada uzlabojot savas prasmes rakstīt latgaliski, Ligija saprata, ka tas ir tas, kas viņai patīk.

    “Šī valoda ir dziļāka, ir senatnīgāka, un tajā ir pamatīgums, kas man šķiet ļoti svarīgi,” atzīst jaunā dzejniece.

    Krājumu izdod biedrība “Hronologeja”, biedrība dibināta šogad, lai veicinātu kultūrizglītību, latgaliešu rakstu valodu, izdodot dažādus izdevumus par Latgali un Latgales vēsturi. Iecerei par grāmatu tapt reālai palīdzēja Latgales kultūras programma. Dzejas krājuma radošā komanda ir četras sievietes: pati autore Ligija Purinaša, krājuma redaktore Ilze Sperga, korektore Laura Melne un ilustratore Ilze Gailāne. Ligijas debijas krājuma motīvs sieviete, tā ir autores atklāšanās gan kā dzejniecei, gan sievietei.

    “Vispār man šķiet, ka rakstīt dzeju un atklāties kaut kādā ziņā ir diezgan sāpīgs process.

    No vienas puses, vari pateikt, ka tas ir vienkārši dzejolis, ka tam būtībā nav nekāda sakara ar mani privāti, bet, no otras puses, tu izej ar savu tekstu un saproti, ka tu esi kaut kādā ziņā kails, tu stāvi cilvēku priekšā kails. Un sievietēm tas ir sarežģīti, manuprāt.

    Bet varbūt mēs dzīvojam tādā sabiedrībā, ka mēs esam pieraduši būt apģērbti, mēs esam pieraduši būt oficiāli, pieraduši būt tādi, kādus mūs grib redzēt, nevis tādi, kādi mēs esam,” stāsta autore.

    Par atklāšanos Ligijai ir viens dzejolis.

    “nagrybu kaitys

    grybu vysu nūpītnai

    grybu byut plyka

    i šmuka juo prīškā

    grybu aizmigt pyrmuo”

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Literatūra
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti