Kultūras Rondo

Dauderu muzeja vecās ēkas jaunā ekspozīcija vēsta par nama 120 gadus seno vēsturi

Kultūras Rondo

Monta Kroma laikabiedru, dzejnieku un literatūras zinātnieku acīm

Dzejniece Ingmāra Balode savulaik Montas Kromas dzejoļus zinājusi pat no galvas

Dzejniece Ingmāra Balode: Mazliet apskaužu, kā Kroma spēj tik veikli sapīt iekšējo un ārējo pasauli

Dzejnieci un tulkotāju Ingmāru Balodi pārsteidz sadzīviskā atklātība Montas Kromas dzejā. Savulaik Balode zinājusi Kromas dzejoļus no galvas, bet šajā neparastajā dzejas pasaulē viņu ievedusi rakstniece un dzejniece Vizma Belševica.

“Mani Kromas dzejā ļoti pārsteidz tā sadzīviskā atklātība, tāds dienasgrāmatiskums, kurā vispār nav nekādas domas par kaut kādu redaktoru, vai ka tu sevi kaut kur pieturi vai iegrožo, bet, piemēram, kaut vai par satikto gleznotāju uz ielas un par lietussargu, un par to, ka tā ir tāda sadzīve, kas pēkšņi top par dzejas telpu,” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāsta Ingmāra Baloode.

Tikšanās ar Ingmāru Balodi notiek Kronvalda parkā, un iemesls tam ir Montas Kromas dzejolis "Laimi izlūdzas dārzos" no krājuma "Lūpas tu, lūpas es".

“Mani arī tas uzreiz Kromā aizrāva, un man šķiet, ka pati pirmā lieta sensenos laikos, kas mani aizkustināja. Vēl bez tām lūpām, protams, jo rakstīt par lūpām ir kaut kas tik trausls, tik viegli kļūt banālam, un viņa nekļūst,” atzīst Balode. “Bet mani aizkustināja tā vīriešu žakete. Es pilnīgi fiziski sajutu to tēlu, kāds ir uzlicis uz pleciem tādu lielu žaketi un iet pa pilsētu, kas arī ļoti tverama, šī pilsēta. 

Jā, es arī to mazliet apskaužu, ka viņa spēj tik veikli sapīt iekšējo un ārējo pasauli.”

Kromas dzejā Rīga ir konkrēta vieta un arī vārdā nenosaukta pilsēta, kas ir kā dzīva būtne, pasaule pasaulē. Kā skaidrot pilsētas nozīmi? 

“Es pieļauju, ka viņa to pilsētu pietuvināja, nu, kā tuvskatā, toreiz jau viņa noteikti nebūtu teikusi piezūmoja, bet es pieļauju, ka šis vārds ļoti labi ielatviskojams,” vērtē Balode. “Nu lūk, viņa viņu pietuvināja, tāpēc ka Rīga kaut kādā ziņā dzīvo viņas laikabiedros iekšā. Varbūt viņa par to nedomāja, bet tā pilsēta dzīvo arī mūsos iekšā, un tādējādi viņa kļuva universāla un arī neplakatizējama, jo laikā, kad rakstīja Kroma, bija tik daudz plakātisku tekstu apkārt.

Man šķiet, ka viņa ar to Rīgas plašo vēsturi, par kuru viņa tur neizsakās, bet kas ir iepriekš dota, viņa it kā izbēga no kaut kādiem noapaļotiem saukļiem un nenoteiktiem tēliem. Rīga kā tāds enkurs iztēlē, kur piekabināties.”

Sastapties ar Montas Kromas dzeju Ingmāru Balodi pamudinājusi Vizma Belševica. Iespējams, viņas plauktā arī pamanīta pirmā Kromas grāmata.

“Manuprāt, pēc kādas sarunas ar Vizmu Belševicu, kur viņa ieminējās par Kromu kā vienkārši par neparastu, par ārkārtīgi cienījamu un neparastu, tādu pārsteidzošu personību, es gāju meklēt tos krājumus. Vai nu tas bija pašas Vizmas plauktos vai kaut kur citur. Bet katrā ziņā es patiešām pirmo atradu "Lūpas tu, lūpas es",” atminas Balode.

Viņa atzīst, ka pirmām kārtām pārsteigusi krājuma dizaina absolūtā vienotība ar saturu.

“Mani pārsteidza tas absolūtais erotiskums, kurš nevienā mirklī nav stulbs vai neliek smīnēt. Tad mani galu galā pārsteidza tas mirklis, kurā es paskatījos, cik tad šai sievietei ir gadu. Tā jau laikam arī notika tā Kromas iemīlēšana,” turpina Balode.

“Tikai pēc tam jau tāds, mazliet iemīlējies, ņem tos pirmos krājumus un atceries, ko vecākie kolēģi par viņu ir stāstījuši, vai kas ir izlasāms latviešu rakstniecībā "portrejās" un tā tālāk.”

Runājot par sievišķības atainojumu Montas Kromas dzejā, Balode bilst, ka par šo tēmu pietiktu pieciem studentiem apjomīgiem darbiem un un tikai divi no tiem varbūt varētu būt kādā mūsdienu feminisma prizmā ieturēti.

“Ļoti būtiski, man liekas, ka viņa spēj atrast līdzsvaru starp tiem daudzajiem vīriešiem, nevis daudzajām personībām,  aizkadrā, kuru iniciāļus pat nezinātu un nenojaustu, bet caur tām daudzajām vīriešu formām, kādus viņa dzejā pieredz un ataino. Tajā, kā viņa to dara, ir, man negribas lietot šo vārdu, bet kaut kas tik autentisks,” analizē Balode. “Reizē ir mazliet skaudība par tiem pirmajiem un otrajiem logiem. Tie pirmie, kuri ir nomodā, un otrie, kuri tur pagriežas uz otriem sāniem, ļoti labi saproti, kurš ir tas vīriešu logs tajā brīdī.”

Balode uzskata, ka Kromas dzejā ir “kaut kas reizē tik ļoti no sava laika iezīmēts”, viņai šķiet, ka attiecību pasaulei tā “ir ļoti īsti nesamākslota attieksme un pieeja”, tajā pašā laikā viņa jautā, kā Kroma rakstītu šodien.

“Es saprotu, ka tas ir jautājums, kuru uzdod par pilnīgi katru rakstnieku, bet, ja apkārt būtu visi tagadējie kašķi, vīpsnas, teorijas, sieviešu stendapi, diskusijas par līdztiesību, kura mums tik ļoti sen ir un kuras reizē aizvien šur tur vēl trūkst, es nezinu, kā viņa varētu rakstīt tagad. Vai viņai nebūtu neērti? Mazliet kā iekšēji mulsi uzrakstīt par to žaketi vai par tiem otriem logiem, vai par to sarunu kafejnīcā, kas vienā dzejolī parādās,” vērtē Balode.

“Man liekas, tieši tāpēc es viņu apbrīnoju, ka viņa varēja tā uzrakstīt. Ja es tagad rakstītu par ko līdzīgu, tas šķistu, ka it kā pielūdzu to vīrieti,” turpina Balode. “Ja tu smietos, kāda tā žakete pieputējusi, sanāk, ka tu vīpsnā par to cilvēku. Arī nekam neder, bet viņa varēja šo līdzsvaru noturēt.

Man liekas, tā ir tāda iekšēja ētika, to pat nediktē tik lielā mērā laiks, vienkārši tā viņa redzēja cilvēkus. Tas, kādā dzimumā tu to cilvēku tajā brīdī ieliec, tā ir reizēm kā realitātes daļa un reizē kā spēles daļa.”

Vai Montai Kromai dzeja bija kā aizsargkupols, kā tas brīžam šķiet, lasot viņas dzeju?

“Brīžam tas stikliņš ir biezāks un brīžam plānāks, jo, lai nu kā –  pilnīgi noteikti tas kupols ir no stikla, tam nav tādas pilnīgi redzi sedzošas daļas. Protams, ka viņš ne tikai Montai Kromai uz āru skatu vērš, bet mēs viņpus tam kupolam savā ziņā varam ieraudzīt viņu katrā tajā laikā. Protams, cilvēki, kas nostājas kupolam vienā pusē, – tā kā mēs pirms brīža, pavisam citā vietā atrazdamies, – mēs arī ieraudzītu to ārkārtīgi atvēršos, vispārīgi iemīlējušos, lidojošu Montu Kromu,” atzīst Balode. “Ja mēs apejam tam kupolam apkārt, aizejam laikā, par kuru mēs zinām mazāk vai par kuru šķiet, ka mēs zinām vairāk, teiksim, 80. gadiem, jo, lūk, mēs jau bijām piedzimuši, augām, mēs ieraugām kaut ko pavisam atšķirīgu.”

Runājot par nespodrību, kas minēta Montas Kromas krājuma "Citi veidi" (1988) kādā dzejolī, Balode vērtē, ka

“viņai pašai, kam ir tik ļoti skaidrs skats, tik ļoti spilgta tāda ieraudzītspēja, droši vien ir baigi grūti dzīvot, ja pēkšņi pamana arī nespodrību visās nozīmēs”.

Šodien, 23. maijā, Latvijas Mākslas akadēmijā visas dienas garumā norisinās Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta organizētā zinātniskā konference "Monta Kroma un padomju literatūra”, kas veltīta dzejnieces simtgadei. Aicināts jebkurš interesents, bet, ja esat tālāk no Rīgas, konferences tiešraide skatāma interneta žurnālā "Punctum”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti