Kultūras rondo

Hildas Vīkas darbus varēs iepazīt apjomīgā izstādē

Kultūras rondo

Pētnieki aicina apmeklēt digitālās koprades platformu "Iesaisties.lv"

Iznācis Anda Surgunta dzejoļu apkopojums "Skaistākā no aizmiršanās hipotēzēm"

Dzejā viņš bija ārpusnieks. Iznācis Anda Surgunta dzejoļu apkopojums

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Izdevniecība "Orbīta" laidusi klajā dzejnieka Anda Surgunta dzejoļu apkopojumu "Skaistākā no aizmiršanās hipotēzēm", kurā iekļauti no 2003. līdz 2018. gadam rakstītie darbi. Diemžēl šis ir pēcnāves krājums, jo pagājušajā gadā dzejnieka dzīve traģiski aprāvās 34 gadu vecumā.

Izdevumu kopīgi ar Preiļu konceptuālisma kustības pārstāvi Eināru Pelšu sastādījis dzejnieks Artis Ostups. Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo” mēģinām kaut nedaudz ieskatīties Anda Surgunta tekstos atstātajā, spilgtajā un vietām sirreālajā pasaules redzējumā.

Andis nerāvās uz dzejnieku kompānijām, viņš neietilpa tādos klasiskā izpratnē lokos vai domubiedru grupās. Galvenokārt viņa dzejas domubiedri bija Andris Ogriņš, Gaiķu Māris un Māris Melderis. Kā tev šķiet, vai šis viņu ārpusnieciskums un nevēlēšanās, vienkārši sakot, tusēties ar visiem pārējiem kaut kādā ziņā ietekmēja arī viņa poēziju?

Artis Ostups: Varbūt drīzāk otrādi – poēzija ietekmēja to, ka viņš netusējās ar citiem. Man liekas, ka viņš savā dzejā jau ir tāds ārpusnieks pēc dabas. Man arī, rakstot pēcvārdu, bija ļoti grūti saprast, kam vispār viņa dzeja līdzinās. Varbūt ir kaut kādas attālas līdzības, bet tādas tiešas līdzības ir diezgan grūti atrast mūsdienu latviešu dzejā.

Varbūt var pieminēt igauņu sirreālistu Ilmāru Lābanu kā līdzinieku Anda Surgunta izteiksmei?

Man šķiet, ka sirreālisms tur noteikti ir klātesošs, bet tajā pašā laikā tas nav tik izteikts, lai mēs varētu Andi saukt par sirreālistu. Varbūt tur ir kaut kādas iezīmes vietām. Tāda ierastās loģikas pārvarēšana un ļaušanās tēla diktātam. Man liekas, ka

viena no fascinējošākajām lietām Anda dzejā ir tāda, ka viņš ļoti ļaujas valodai, vismaz labākajos dzejoļos ir sajūta, ka valoda viņu ved. Nevis viņš cīnās ar valodu, bet viņš it tā peld valodā,

tas varbūt tā varētu atgādināt arī sirreālistus.

Ja mēs runājam par autora balsi, vai tu, lasot Anda tekstus, jūti distanci, ka tas nav viņš, kurš runā, bet tas ir viņa radītais otrs viņš? Kā tu redzi viņa paša klātbūtni?

Es domāju, ka Anda dzejā ir gan autobiogrāfiski motīvi, gan arī tādas ļoti smalkas spēles ar ironiju, parodiju, sarkasmu, tādu kritisku distanci pret sabiedrībā notiekošo. Tāpēc domāju, ka šajā grāmatā sadzīvo divi dzejnieki: viens būtu tāds tiešām atklātais dzejnieks un brīžiem pat ļoti tāds atkailināts, varbūt pat tik atkailināts, ka brīžiem ir neērti lasīt. No otras puses, arī tāds kritisks, asprātīgs autors, kas domā par literatūru kā tādu, nevis tikai par literatūru kā spoguli.

Cik man sanācis ar Andi runāt un vērot viņu, kaut kādas jocīgās lietas, kas parādās viņa dzejā, vairs nemaz nešķiet tik jocīgas, jo viņš pats arī bija tāda neparasta personība. Tas man liek domāt, ka tas, ko viņš rakstīja, patiešām viss bija ļoti patiesi. Iespējams, tas bija ļoti patiesi arī tajos brīžos, kad varbūt liekas, ka viņš tikai ākstās. Varbūt tā nemaz nebija nekāda ākstīšanās tādā nozīmē, ka viņš kaut ko tēlo vai slēpjas.

Atgriežoties vēl pie tā, ko tu minēji par ļaušanos teksta plūsmai un ka autors nevis izmanto valodu, bet valoda jau sāk izmantot viņu, runājot par tādiem garākiem tekstiem, kuri ir dzejprozas formā vai kombinēti ļoti blīvi. Vai neparādās aspekts par to, ka dzeja kā radoša izpausmes forma īstenībā tās radītājiem var būt bīstama?

Šis ir jautājums, kur es arī varu tikai spekulēt. Visdrīzāk šis ir viens no tiem jautājumiem, par kuriem mums ir žēl, ka to nevaram vairs pajautāt pašam autoram. Tajā pašā laikā, lasot visdinamiskākos Anda dzejoļus, šādām spekulācijām nudien varētu būt pamats. Es domāju,

mēs varētu Andi ierindot to dzejnieku lokā, kas ir tāds staigājošs radio, kuru nav iespējams izslēgt. Vismaz brīžiem tāds iespaids rodas. Tādā stāvoklī varētu būt grūti dzīvot, bet, vai viņam tas bija, vai tiešām tā valoda viņu tik ļoti pārņēma, to mēs nezinām.

Tas, ka viņš brīžiem rada šādu ilūziju, tas tikai pierāda viņa talantu.

Andis savas studijas Teoloģijas fakultātē noslēdza ar izcilību. Arī tev akadēmiskā vide nav sveša, un tava interese par literatūras teoriju un kritikas paveidiem parādās tavos darbos. Tāpat arī Andim parādās iezīmes, kas saistītas ar viņa interesi gan par filozofiju, gan vēsturi, gan teoloģiju. Ko tu varētu teikt par Surguntu kā pētnieku?

Viņa dzejā ir reliģiski jēdzieni, bet, protams, ka Andis tos nepaņēma kā pašsaprotamus, viņš tos iesaista kaut kādā savā īpatnējā stāstā vai tēlā, tie iegūst jaunas nozīmes. Es domāju, ka nav nekādu tādu problēmu, ka šādi jēdzieni parādās. Es to saku tāpēc, ka bieži vien cilvēkiem ir uzskats, ka mākslai ir jābūt absolūti brīvai no teorijas. Nedomāju, ka tam tā obligāti jābūt, un visu izšķir - kā vienmēr - izpildījums, un, ja izmantojot šādus jēdzienus, ir iespējams uzrakstīt interesantu, foršu, aizkustinošu vai vienalga vēl kādu dzejoli, tad tas ir ļoti labi.

Bet Andim ir ne tikai reliģiskie jēdzieni, bet arī daudzas spilgtas sadzīviskas detaļas, kas arī viņa dzejā iegūst absurdu nokrāsu. Tas ir viens no tādiem aspektiem, kas viņa dzeju padara pirmkārt jau ļoti laikmetīgu un arī bieži vien ļoti asprātīgu.

Strādājot kopā ar Eināru [Pelšu] pie šī krājuma sastādīšanas, cik viegli, nosauksim to par teksta kopumu, tas tev pakļāvās, kur varbūt radās kādas pārdomas, vai tiešām šāds salikums derēs, vai tomēr ir jāpaskatās, kā teksti savstarpēji mijiedarbojas?

Ar sakārtošanu bija tā, ka dzejnieku aprindās jau bija zināms, ka Andim ir manuskripts. Es par šo manuskriptu uzzināju 2014. gadā, ja nemaldos, un viņš arī man atsūtīja šo manuskriptu, un es to varēju iepazīt. Man likās ļoti, ļoti labs manuskripts. Kaut kādu iemeslu dēļ viņš nekad nevirzīja šo manuskriptu uz izdošanu, vismaz, cik es zinu, tad tas nav noticis. Tāpēc bija doma saglabāt manuskriptu tādu, kāds tas ir, jo galu galā Andis pats bija to sakārtojis un likās, ka tas ir jārespektē.

Šajā manuskriptā nekas nav mainīts, varbūt korektori izmainījuši kaut kādu kļūdiņu. Bet salikuma ziņā nekas nav mainīts, kas man šķiet arī pareizi. Kaut gan,

ja Andis būtu dzīvs un viņš man dotu šo manuskriptu kā redaktoram, es noteikti ieteiktu kaut ko izmest ārā pavisam nedaudz un kaut ko citu, ko viņš nav iekļāvis, iekļaut.

Šajā "Orbitas" izdevumā ir arī sadaļa, kurā ir ārpus šī manuskripta palikusī dzeja selektīvā veidā publicēta. Šajos dzejoļos ārpus krājuma ir tādi nu pavisam spilgti dzejoļi un dzejoļi, kas ir bezmaz vai jau hrestomātiski dzejoļi, ko mēs tiešām atceramies kā tipiskus Anda dzejoļus, bet viņš tos nav iekļāvis šajā manuskriptā.

Es kā sastādītājs uzstāju, ka nevajag iekļaut visus šos dzejoļus tāpēc, ka Andis pats jau bija sakārtojis šo manuskriptu, un tas liecina par to, ka viņš jau domāja par tiem dzejoļiem, viņš redzēja, kā viņus sakārtot, ko iekļaut, ko neiekļaut. Tāpēc man likās, ka nebūs gluži pareizi publicēt visus pārējos dzejoļus, ko viņš nav iekļāvis šajā manuskriptā. Jo, tāpat kā visiem dzejniekiem, arī viņam, protams, ir dzejoļi, kas  nav izdevušies. Tas ir pilnīgi normāli.

Andis Surgunts (1984–2018) ir mācījies Preiļu Valsts ģimnāzijā un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. No 2005. gada publicējies žurnālos "Karogs", "Latvju Teksti", "Domuzīme", laikrakstā "Kultūras Forums", vietnēs satori.lv un punctummagazine.lv. Viens no ievērojamākajiem publicistikas darbiem līdzās šai grāmatai ir 2007. gadā kopā ar Māri Melderi publicētais cikls "20 veidi, kā pārplēst urīnpūsli" un arī Anda darbs pie Eināra Pelša grāmatas "Mīļākais tētis pasaulē", kurai viņš bija redaktors.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti