Arturs Jurkevičs ir jauns vārds Latvijas literatūrā. Ar tekstiem viņš aizrāvies jau no jaunības, studējis žurnālistiku Latvijas Universitātē, strādājis medijos, bet “Apbedītais vīnogulājs” ir Jurkeviča pirmā grāmata. Turklāt tā tapusi Gruzijā, kur pašlaik ir Artura mājas.
“Jā, pašlaik esmu Tbilisi. Gruzijā dzīvoju kopš 2016. gada, bet pirmoreiz uz šejieni atbraucu jau 2009. gadā,” atklāj Jurkevičs.
Jurkevičs stāsta, ka Gruziju iemīlējis caur kino, bet turp doties rīdzinieku pamudinājusi kāda satricinoša teātra pieredze – slavenā Rezo Gabriadzes Marionešu teātra izrāde “Staļingradas kauja”.
“Biju tik satriekts par to, ko tur redzēju, kā var tik cilvēciski stāstīt par karu ar koka klucīšiem, ka man ļoti sagribējās ar viņu aprunāties,” atceras Jurkevičs.
Dodoties satikt Gabriadzi, Arturs Jurkevičs Tbilisi iepazinās ar kādu citu gruzīnu, kurš desmit gadus vēlāk kļuva par viņa grāmatas galveno varoni – tas bija Malhazs Džadžanidze. Abi sadraudzējās, un Jurkevičs turpināja braukt ciemos ik gadu, līdz pārcēlās uz Gruziju pavisam.
“Gadu laikā šī mūsu uzticēšanās kļuva arvien stiprāka, un pēc vairākiem gadiem Malhazs man sāka stāstīt par šiem saviem piedzīvojumiem, par notikumiem, ko ir piedzīvojis Abhāzijā. Man radās vēlme aizbraukt uz viņa dzimto pusi, uz vietu, ko sauc Alahadze. Tas ir traģiski un dīvaini – es tur varu aizbraukt, bet Malhazs tur nevar tikt,” stāsta autors.
Lai gan vairums pasaules valstu uzskata Abhāziju par Gruzijas teritoriju, gruzīniem pēc kara nācās no tās bēgt, un robeža viņiem ir slēgta. Arturs Jurkevičs pēc atgriešanās no Abhāzijas pārliecinājis draugu, ka par viņa piedzīvoto kara laikā ir jāraksta grāmata. Malhazs stāstīja, Arturs rakstīja.
“Malhazs šajā stāstā ir gan līdzautors, gan galvenais varonis. Var teikt, ka es šo stāstu esmu uzrakstījis, bet viņš to ir izdzīvojis. (..)
Tas bija mans lielākais satraukums – vai es, latvietis, kurš šeit nodzīvojis tobrīd vēl tikai pusgadu, varēšu iejusties gruzīnu pusaudža ādā un ticami par to uzrakstīt?
Gruzīni saka, ka nevar būt, ka grāmatu ir uzrakstījis cittautietis,” atzīmē Jurkevičs.
Arturam Jurkevičam ir 36 gadi, Malhazam Džadžanidzem – par deviņiem vairāk. Kad sākās Abhāzijas karš, viņš bija pusaudzis. Jurkevičs uzsver – šī nav politiska grāmata, bet gan cilvēcisks stāsts par gruzīnu puiku, kuru dzīve ierauj karā. Taču, lai cik smaga tēma, gribējies to pasniegt pēc iespējas gaiši. Tādēļ tā adresēta katra lasītāja iekšējam bērnam.
“Bērniem politika neinteresē, viņi ir bez grēka. Tas pats Malhazs – viņš neko nedomāja ne par neatkarību, ne Krieviju, ne Gruziju, ne prezidentu Gamsahurdi, ne par Ševarnadzi. Viņam tas vispār nebija aktuāli – viņš vienkārši bija pusaudzis, kurš tikko pabeidzis skolu un gatavojas iestāties Tbilisi Universitātē. Visa dzīve viņam bija priekšā,” norāda autors.
Grāmata pašlaik iznākusi Gruzijā un Ukrainā, bet pirms publicēšanas latviski Jurkevičs to uzticēja izlasīt rakstniecei Norai Ikstenai, kuras dzīve 11 gadu bijusi cieši saistīta ar Gruziju.
Lai gan abi nekad nav tikušies, Ikstena saka – šī grāmata viņu dziļi aizkustinājusi, jo autors spējis parādīt Gruzijas vienreizību un pretrunīgumu, vienlaikus radot arī lielisku cilvēkstāstu.
“Ziniet, kā saka – ka tās labākās lietas iznāk no meža. Ļoti līdzīgi tas notika pirms daudziem gadiem ar Ingu Ābeli, kad viņa ienāca “Karoga” redakcijā ar savu pirmo stāstu, un ar šo Artura Jurkeviča grāmatu ir tieši tāpat. Viņš jau tomēr nav profesionāls rakstnieks, bet viņam ir izdevies uzrakstīt ļoti aizraujošu, dziļu un patiesu stāstu. Viņš ir pamatīgi pie tā strādājis, to var just,” vērtē Ikstena.
Ikstena slavē arī Ilmāra Zvirgzda latvisko tulkojumu, jo grāmatas oriģināls tapis krieviski – tā ir Artura Jurkeviča pirmā valoda. Sarkandaugavā dzimušā rakstnieka ģimenes saknes ir raibas – vecmāmiņa no mammas puses ir latgaliete, viņas vīrs ir ebrejs no Moldovas, tēva vecāki ir no Baltkrievijas.
“Es domāju, ka tieši šis maisījums arī man palīdz darbā, jo man jau kopš bērnības ir vēlēšanās interesēties par otru cilvēku, ko viņš domā. Bija sajūta, ka pasaule ir ļoti dažāda, tajā pastāv ļoti dažādi cilvēki. Un man bija viegli paskatīties uz jebkuru situāciju ar cita cilvēka acīm,” spriež Jurkevičs.
Pašlaik Arturs Jurkevičs raksta grāmatas turpinājumu. Esot sajūta, ka šis stāsts nav pabeigts.
Jo tiem, kuri piedzīvojuši karu, tas nebeidzas arī pēc tam, kad vairs apkārt nespindz lodes.
