Latvijas zeme runā arī dzejas valodā, Latvijas zemē ir daudzi karstie punkti, kuri runā skaļi, pilnā balsī. Bieži vien arī fiziski gribas nokļūt šais karstajos punktos, izbaudīt turienes smaržas, vējus, krāsas un gaismēnas, redzēt, kā dzejas laiktelpa tur transformējas, saplūstot bijušajam ar topošo, vāri nojaušamajam ar sen aizmirsto, skaidri izpētītajam ar iedomāto. Dažkārt tad pārņem visai sirreālas izjūtas, kad liekas – zeme runā ar mani, un man tas ir jāpieraksta. Esmu savās dzejoļu grāmatās, kā nu mācēdama, pierakstījusi Zilokalnu, Jāņskolu, Daugavpils cietoksni, franciskāņu klosteri Rīgā, Kalpaka Liepsalas, Kolku, Jūrmalciemu un Dikļus.
Pociemā ar mums grāmatu “Zemes dēls” un “Dziesmas un lūgšanas dzīvības kokam” balsī runā Fricis Bārda.
Kopš viņš dzejolī Rumbiņu bērzus nosauca par svētajiem bērziem, nu jau simt gadus latviešu lasītājs sev jautā, ar ko gan svētie bērzi atšķiras no parastajiem?
Arī vienkāršo, bet pilnīgi neiespējamo viņa vēlējumu:
Lai zemei sāpes nav,
Kad manas kājas to min,
Lai puķei jācieš nav,
Kad bērns viņu vainagā pin, mēs neesam aizmirsuši, pūlamies ņemt vērā.
Vai zemei sāpes nav Rāķu purvā, kur kūdras rūpniecība to sagriež mazos gabaliņos un aizved uz veikaliem?
Savus mīļos, tāpat kā dzejnieks, mēs gribētu ieaijāt tik maigi, kā krēslā vējš liepiņu aijā.
Cik ilgs ir dzejas derīguma termiņš? Kad par to domāju, rodas mazliet reliģiskas izjūtas.
Smiltenes – Ainažu šaursliežu dzelzceļš, saukts par mazo bānīti, pa kuru sākās Friča Bārdas ceļš uz Eiropas filosofijas virsotnēm Vīnes universitātē, šodien ir pārvērties izklaides veloceliņā, bet Friča Bārdas acīm ir skatāma vecā stacija un diezin kas vēl. Šis diezin kas vēl ir vissaistošākais, visreibinošākais.
Tik dīvaini, ka “Literatūre” mūs nolikusi vienā laiktelpā. Un Rumbiņiem, Vīnes ceļam un Rāķu purvam tuvu blakus nostājusies mana “Ārciema brīvdabas baznīca”, kuras nav, jo esam taču bezdievjos aizklīduši, ir tikai pamati, smilšu grīda, krusts un tukši soli. Tepat arī skolotāja Lidija Āboliņa, mana dzejoļa “Mēdzūla” prototips, kura bērnībā kā maza pirmklasniecīte ziemā mājupceļā no skolas caur mežu ar skolas somiņu un, domājams, gara spēku prata atvairīt septiņu vilku uzbrukumu.
Ja lasām dzejoli, ja dzeju pārdzīvojam, mēs taču nonākam dzejnieka pasaulē, esam tur iekšā. Varbūt mazliet pat ielienam viņa ādā. Raidījumā “Literatūre”, neglābjama sentimenta dzīta, ļāvos arī Friča Bārdas fiziskajiem pieskārieniem pāri laikam – uzmaucu pirkstā viņa gredzenu, uzliku galvā viņa hūti, uzliku pensneju un mazliet paspēlēju viņa vijoli. Tai brīdī viņa istabā nobira zemē mazs apmetuma gabaliņš, es to pievācu un nu glabāju savā grāmatplauktā tuvu pie pases.
Raidījumā “Literatūre” neiekļautās ainas. Lai skatītos nākamo, klikšķini uz bultas.
