Autore pēc profesijas ir juriste un jau 20 gadus darbojas šajā jomā, bet viņas sirdslieta allaž bijusi arī rakstīšana. Pirms diviem gadiem viņa to sāka slīpēt Literārajā akadēmijā, un pirmais stāstu krājums ir mācību procesa vainagojums.
Dženas Andersones grāmatu veido 14 stāstu. To centrā visbiežāk ir cilvēki, kuri lielajam vairumam no mums šķitīs neparasti, nepareizi, dzīves ievainoti un sapostīti. Viņu vidū, piemēram, ir bērnunamā augušie vīrieši Raivo un Andrejs, sociālo dienestu uzmanības lokā esošais Aldis, no vienaudžiem par lupatlasi dēvētais pusaudzis Dolārs, kā arī divpadsmitgadīgā Zane, kura ir spiesta uzņemties atbildību par ģimeni, ko posta alkohols.
Stāstu autore Džena Andersone atzīst, ka ar šiem stāstiem viņa vēlas dot vārdu tiem cilvēkiem, kas parasti paliek nesadzirdēti vai arī kurus nevēlamies dzirdēt, kaut arī viņi ir tepat mums līdzās: "Es ļoti, ļoti mīlu savus varoņus. Es uz viņiem skatos tādā veidā, ka tie visi ir cilvēki, kuriem savas balsis ir ļoti klusas vai nedzirdamas. Viņi paši par sevi nevar tā īsti ne pastāvēt, ne parunāt, ne izteikt, un tad es esmu viņu vietā tā balss, kas var pastāstīt gan viņu dzīvesstāstu, gan to sāpi. Bet visi tie cilvēki ir mīlestību alkstoši, viņi visi grib dzīvot."
Grāmatas varoņiem nav tiešu prototipu, bet viņu dzīvesstāsti un situācijas ņemtas no reālās dzīves. Arī no cilvēku likteņiem, ko autore iepazinusi savas profesionālās darbības laikā, it īpaši strādājot Cilvēktiesību centrā, kur pie viņas vērsās cilvēki ar dažādām sociāla rakstura problēmām.
Pārsteidzoši šķiet, cik dziļi Džena Andersone spēj iejusties savu grāmatas varoņu ādā un ļoti sarežģītajos viņu psihes līkločos. Autore spriež: "Droši vien, tas ir pateicoties empātijas sajūtai. Es varu ļoti identificēties ar šo galveno varoni, es tik ļoti varu iedzīvoties tajā tēlā, caur viņa acīm paskatīties uz pasauli, ka tad, kad es rakstu, tad neesmu es, Džena, bet es mēģinu sevi nolikt malā, lai būtu tā varoņa ādā.
Es esmu tas empātiskais cilvēku tips, kam ļoti sāp citu cilvēku vietā. Es pārdzīvoju par cilvēkiem.
Cilvēka psihe vispār ir ārkārtīgi sarežģīts un smalks instruments. Man ir ļoti interesanti tajā iedziļināties, to pētīt, aprakstīt."
Dženas Andersones stāsti atklāj gan sarežģītās upura un varmākas attiecības, gan nemīlestības cēloņus un sekas, gan vienlaicīgi arī to, cik milzīgas ir ikviena cilvēka alkas pēc sapratnes, pieņemšanas un mīlestības.
Gluži nejauši, bet daļa stāstu savā dziļākajā kodolā sasaucas ar Latvijas Radio veidotajiem pētniecības cikliem "Sistēmas bērni" un "Zeme, kur dzer", jo stāsti līdz kaulam skarbā veidā atklāj, ko nozīmē bērnam izaugt bērnunamā un cik milzīgu postu cilvēka dzīvē var izraisīt alkohols.
Džena Andersone ir pārliecināta, ka šīs tēmas Latvijā ir tik sāpīgas, ka par tām ir jārunā visos iespējamos līmeņos, arī mākslā: "Droši vien pa visiem pasaules kariem nav nogalināts tik daudz cilvēku kā alkohola dēļ. Arī visādu papildu slimību dēļ, kas veidojas uz tā bāzes. To, cik daudz cilvēku iet bojā ikdienā, mēs neredzam, varbūt tikai nojaušam. Bet, ja zina statistiku un redz to noziedzību, kāda veidojas tikai alkohola ietekmē, tas ir vienkārši traģiski. Blakus alkoholismam šie sistēmas bērni, manuprāt, ir otra lielākā problēma. Jo tas ir kā tāds apburts loks, jo šie sistēmas bērni – ne visi, bet liela daļa no viņiem – arī savās dzīvēs nespēj veiksmīgi dzīvot. Viņi veido savas ģimenes, kurās atkal aug nelaimīgi bērni, un tas ir kā nebeidzams aplis."
Grāmatas nosaukums "Dadži" ņemts no tāda paša nosaukuma stāsta, kura galvenā varone ir pusaudze Zane, kas ir spiesta uzņemties atbildību par savu mammu, kura pati nespēj būt atbildīga ne par sevi, ne savu ģimeni. Dadži visas grāmatas kontekstā ir ietilpīgs simbols, bet stāstā par Zani tiem ir arī tieša nozīme, ar dadžiem aplipusi ir Zanes mammas kleita un mati, kad Zane sadzērušos mammu sastop ciemata centrā pie avīžu kioska.
Fragments no stāsta:
"Mugurā viņai gara, sarkanbrūna kleita. Viss sāns nosēts ar dadžiem. Laikam pa ceļam kritusi kādā sētmalā. Lipīgie, pelēkpūkainie dadži ieķērušies plānajā audumā tik cieši, ka šķiet ieauguši tajā. Vēl mirklis, un tie laidīs saknes arī viņas ādā. Arī mammas mati pilni ar dadžiem.
– Mammu, ko tu te dari? Ejam mājās! – Es saķeru viņu aiz elkoņa. Ar otru roku knibinu nost dadžus.
– Zane, kāpēc tu neesi skolā? – Viņa skatās uz mani ar izbrīnu. – Tā ir mana meita! – viņa lepni paziņo kioskniecei un raujas ārā no mana tvēriena.
Es atkal ņemu mammu aiz rokas. Metu dadžiem mieru. Ja tagad vilkšu tos ārā no matiem, viņa sāks brēkt savā skaļajā balsī. To nedrīkst. Man ir neērti no kioska tantes. Viņa skatās uz mani ar tādu kā nožēlu un sapratni. Bet man to nevajag. Man vispār neko vairs nevajag. Tikai dabūt mammu nost no šīs skatuves. Tikai to."
Arī Dženas Andersones stāsti pieķeras lasītāja apziņai kā dadži uz ilgu laiku, liekot daudz ko pārdomāt un izsvērt arī savā dzīvē un attieksmē pret līdzcilvēkiem. Stāsti ir skarbi, taču ne bezcerīgi. Autore uzsver: "Es nepiekrītu arī, ka tie ir drūmi, jo tieši caur to skarbumu jau ir tā dzīve jāmanifestē. Mēs turpinām dzīvot, mēs cīnāmies, bet ir jāapzinās problēmas un situācijas. Varbūt mums kaimiņos dzīvo tādi cilvēki, kuriem ir problēmas, nu, paskatāmies, varbūt tiem kaimiņiem ir bērni, kas ar viņiem tur notiek. Varbūt mēs varam būt empātiskāki un kādam palīdzēt kādā problemātiskā situācijā."
Dženas Andersones pirmais stāstu krājums "Dadži" tikko nācis klajā, bet autorei ir jau tapuši 10 jauni stāsti, kas izdevumu grāmatā varētu sagaidīt šī gada nogalē.
