"Pieredzot sāpes, var uzrakstīt vairāk, nekā dzīvojot priekā un labklājībā. Mana rakstīšana balstīta dzīves bagātībā un pārbagātībā." Tā savulaik teikusi Ilze Indrāne, tautā iemīļota rakstniece, kuru godinām deviņdesmit piektajos šūpļa svētkos.
"Viņa ir tāds simbols radošajai inteliģencei. Es gribētu uzsvērt – radošajai. Tāpēc, ka Ilze Indrāne ar savu daiļradi izstaro tādu cilvēcisku siltumu un tādu cilvēcisku mīlestību, kas mūsdienās ir varbūt retums," par jubilāri saka kultūras darbinieks, mūziķis Aigars Noviks.
"Tipsis, Topsis un Tedis", "Lazdu laipa", "Zemesvēzi dzirdēt" un "Ūdensnesējs", pēc kura uzņemta arī filma "Liktenim spītējot", – tā ir tikai neliela daļa no Ilzes Indrānes darbiem, kuru centrā allaž bijis cilvēks, ar savu dzīvi un pārdzīvojumiem neatkarīgi no politiskās iekārtas.
"Viņa vienmēr ir bijusi stingra, es domāju madonieši zina, ka viņa var pateikt! Bet tas man ieaudzināja tiešām cieņu, respektu pret vecākiem cilvēkiem, vispār pret pieaugušajiem, un cieņu pret darbu. Viņa ir harismātiska, ar stāju, viņu var apbrīnot joprojām par "līdz pēdējam brīdim es pati!"" stāsta Ilzes Indrānes mazmeita Lelde Uzkure.
Savukārt Indrānes dēls Juris Jātnieks atklāj, ka rakstniece "vēl arvien zīmē burtus savā kladītē, un gadā viņa piezīmē kādas sešas kladītes ar burtiem. Tā kā daudz uzrakstīt nevar, tad visi vēlējumi ir īsi, bet, jo īsāks vēlējums, jo dziļāka gudrība."
"Cik žēl, ka nevaru jums parādītās tās lappuses, papurināt baltas kladītes, kas kilogramiem pierakstītas. Un ne jau ar gudrību, bet vien ar dzīvību, ar Dieva gaismu," teic Ilze Indrāne.
Divi bērni, septiņi mazbērni, divi mazmazbērni un teju gadsimtu ilgs mūžs, kurš visu laiku aizrit Madonas apkārtnē. Tiesa, pirms pāris gadiem radusies doma aizvadīt vecumdienas pie meitas Jēkabpils pusē, taču ilgas pēc savām "Lejaszīlēm" atkal rakstnieci atvedušas mājās.
