Grāmatas stāsts
Krievijā, Omskas apgabala Taras rajonā joprojām ir latviešu ciemi, stiprākais no tiem – Augšbebri. 2001. gada septembrī grāmatas autore Ināra Antiņa devās uz turieni, lai strādātu par skolotāju.
Tieši pirms tam autorei bija iespēja gadu pavadīt Amerikas Savienotajās Valstīs, lai tiktos ar saviem radiniekiem, par kuriem viņa zināja. Virsideja bija aizbraukt uz Sibīriju, kur atrodas otra viņas ģimenes daļa, par kuru nekas nebija zināms, tai skaitā arī precīza vieta, kurā viņi dzīvo. Tā radās plāns aizbraukt uz kādu no skolām, kuras toreiz Krievijā bija piecas, bet, lai tiktu šādā skolā, bija jāiztur liels konkurss, un Inārai Antiņai tas izdevās.
"Tas ir ļoti personisks, taču apzināts stāsts," stāsta autore, "apzināti vācu materiālus, tolaik arī rakstīju presei, un, apaugot ar citām idejām, tā arī radās grāmata."
Starp Omskas apgabala Taras rajona latviešu kolonijām lielākā bija 1897. gadā dibinātie Augšbebri, tad Augšbebros bija 58 saimniecības – no Kurzemes, no Nīcas, no Bārtas, no Liepājas brauca cilvēki zemes meklējumos, lai īstenotu savu sapni par lielo māju "ar divpadsmit logiem", kas ir viens no folklorizējušiem stāstiem joprojām.
"Lai viņiem būtu pašiem sava zeme, sava saimniecība, tā kā lielajiem saimniekiem Latvijā, un viņi to īstenoja. 1930. gadā viss pajuka, sākās kolhozs, saimniecības tika izjauktas, un tālāk bija ļoti grūti un smagi, sarežģīti gadi. 1937. gadā latviešu valodu skolā aizliedza, bija kolhozs, viņi nedrīkstēja pulcēties un lūgt Dievu, viņi nedrīkstēja reliģiju pat pieminēt. Tie bija ļoti grūti laiki, bet iedomājoties, ka visus šos gadus pie tiem apstākļiem,
dzīvojot principā tādā anklāvā Sibīrijā, kur apkārt ir krievu tautības cilvēki un krievu ciemi, viņi ir saglabājuši valodu, viņi ir saglabājuši kultūru, viņi ir saglabājuši tradīcijas, kuras mēs esam aizmirsuši šeit, Latvijā."
Kā piemēru autore min kāzu tradīcijas, kuras ir viņiem, bet mums vairs nav: "Viņi iet tā saucamajos svātos jeb precībniekos, viņiem izpērk līgavu, viņi ved pūru, ko mēs darījām ļoti sen atpakaļ, un tas vairs nav saglabājies. Viņi ir liels piemērs mums, kā turēties, kā viņi saka – turēties par latvieti. Un nav viegli turēties par latvieti Sibīrijā," teic grāmatas autore.
Neskatoties uz visiem notikumiem, Augšbebros joprojām dzīvo izceļojušo latviešu pēcteči, skan latviešu valoda, dzīvas ir latviskās tradīcijas. Latvisko garu ciemā palīdz uzturēt Latvijas atbalsts – kamēr ciemā bija skola, tajā strādāja skolotāji no Latvijas, notika nometnes bērniem, radoši cilvēki brauca uz Augšbebriem mācīt dažādas prasmes, ciema cilvēkiem bija iespējams apmeklēt Latviju dažādos pasākumos un iegūt jaunus draugus.
Latviskā vide Sibīrijā
Jautāta, kāda ir šī vieta, Ināra Antiņa stāsta, ka Augšbebri, ja neskaita lielos salus līdz -50 ziemā un 40 grādus vasarā – ekstrēmās laika temperatūras, kas liedz audzēt augļu kokus un lauksaimniecībā ievieš savas korekcijas –, ļoti līdzinās Latvijai:
"Tur ir tādi paši bērzi, tādi paši meži, izņemot, ka tur ir ļoti daudz lapegļu un ļoti daudz ciedru. Taču patiesībā tā aina neatšķiras."
"Tad, kad es aizbraucu uz Baškīriju, pie Ufas latviešiem, ko viens latvietis var domāt, skatoties pa savu virtuves logu un priekšā redzot kalnus. Augšbebros tā nav, tā ir ļoti latviska vide," stāsta grāmatas autore.
Grāmata ir veidota ar vēsturisku ievadu par latviešu izceļošanu vēsturi uz Krieviju, lai varētu saprast to situāciju. "Bieži vien Sibīrijas latvietis nozīmē tās sāpes, kas saistītas ar izsūtījumu, un daudziem nav zināms, ka ir daļa cilvēku, kas aizbrauca zemes meklējumos vēl krietni pirms šiem sāpīgajiem notikumiem."
Apskatam seko Augšbebru ciema veidošanās vēsture, apskatītas tradīcijas, kuras ir saglabājušās – viņu reliģija, viņu ticējumi, ēdieni, svētku svinēšanas, skolas vēsture – viss, kas ir saistīts ar viņu vēsturi, ciemu veidošanos un ikdienu šobrīd.
Grāmatas mērķauditorija ir ikviens, kurš interesējies par kādas tautas ceļiem pasaulē, ārpus savas valsts, un spēju saglabāt tradīcijas un valodas, saka Ināra Antiņa: "Domāju, ka tas ir ļoti aktuāli arī tiem cilvēkiem, kuri šobrīd izbrauc no Latvijas. Kā ir dzīvot svešumā, un
Augšbebri ir ļoti labs piemērs, kā pieņemt citu kultūru, bet nezaudēt savējo."
Vienlaikus viņa piebilst, ka, rakstot grāmatu, viņai apstiprinājās atziņa, ka "cilvēka atmiņa ir tāda dīvaina lieta, kura klibo": "Tai ir raksturīgi būt emocionālai un saputrot faktus. Tur jānāk klāt tādam kārtīgam vēsturniekam, kurš uztaisa rāmi un saka – šādi gan nebija. Tās ir tādas emocionālas atmiņas, kur kādas emocijas ir pāri patiesajiem faktiem."
