"Čekas šofera atmiņas"
Jau minēju, ka grāmatas atvēršana notika Stūra mājā, un – jauši vai nejauši – tieši tajā zālē, kur atrodas arī vitrīna ar čekista Alfona Novika uzplečiem; Kārlis Ceipe vienā no laika posmiem bija tieši Novika uzticamais šoferis.
Uzreiz varētu rasties jautājums, – kādēļ šāda grāmata, kāpēc mums jāzina par cilvēkiem, kas darbojās pret Latvijas interesēm, kas tieši vai netieši bijuši saistīti ar tik daudziem mūsu tautai traģiskiem notikumiem?
Grāmatas atvēršanā tika dotas atbildes arī uz šiem jautājumiem. Te vērts izstāstīt par grāmatas ceļu līdz izdošanai. Proti, par šādu piezīmju esamību Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrībai pastāstīja autora Kārļa Ceipes mazdēls Gundars Ceipe, teologs un vēsturnieks. Biedrība to atzina par ļoti vērtīgu materiālu kaut vai tāpēc vien, ka pētnieku rīcībā ir maz padomju režīma vidējā un augstākā līmeņa darbinieku atmiņu.
Tieši šādas atmiņas – pa tiešo no tās sauktās "sarkanās puses" – daudz dziļāk palīdz saprast, kāda bija šo cilvēku motivācija, iemesli, kāpēc viņi rīkojās tieši tā un ne savādāk.
Piemēram, šajā konkrētajā gadījumā –
kā tas varēja būt, ka pirmās Latvijas brīvvalsts laikā audzis latviešu zēns 30. gados varēja kļūt par komjaunieti un vēlāk komunistu, pie tam sākotnēji bija gatavs darboties pagrīdē un vēl divas reizes par savu darbību sēdēt cietumā kā poltieslodzītais?
Par visiem šiem notikumiem tad arī vēsta trīs viņa piezīmju klades, kas apkopotas grāmatā. Uzzinām, kā viņš no Valmieras ierodas strādāt Rīgā, rūpnīcā, kā sapazīstas ar metālstrādniekiem ar kreisiem uzskatiem, kā iesaistās komjaunatnē 1931. gadā un kāds ir viss viņa tālākais ceļš, arī caur cietumiem, bet vēlāk jau čekā un citās piekara padomju iestādēs.
Pirmais, kas ikvienam varētu ienāk prātā, mēģinot saprast viņa motivāciju, ir, ka viņš šādu ceļu izvēlējās sociālo apstākļu dēļ, bet tā tomēr nebūs īstā atbilde, bet daļa taisnības savukārt būs atbildē, ka
liktenīgais pavērsiens saistīts ar dzīves romantisko pusi, un viena no vaininiecēm, kāpēc Kārlis Ceipe nonāk komjauniešu vidē, kas viņu aizrauj un iedvesmo, ir Emma Jorka, kāda skaista studente, kurā viņš iemīlas.
Ceipe mūžībā ir aizgājis 1993. gadā, un mūža nogalē viņš radikāli izmaina savus uzskatus, ir Atmodas kustības atbalstītājs.
Grāmata sākas ar tās zinātniskā redaktora, vēsturnieka Jāņa Šiliņa komentāru, kurā viņš to novērtē kā unikālu vēstures avotu un piebilst, ka, to lasot, ir jāatceras, ka bieži vien svarīgākais par uzrakstīto ir autora noklusētais. Piemēram, Ceipe nepiemin deportācijas, kaut gan tās nevarēja viņam paiet garām nepamanītas.
Priekšvārdu rakstījis Andrejs Panteļejevs, kurš grāmatas atvēršanas svētkos uzsvēra, ka šis noteikti nav kārtējais konjuktūras stāsts par cilvēku, kurš pielāgojas laikam, drīzāk šī stāsta saistībā var droši apgalvot, ka teiciens "cilvēki nemainās" ir nepatiess, jo cilvēki mainās.
"Saķemmē matus!"
Žurnālistes Vintras Vilcānes grāmata "Saķemmē matus!" uzreiz jau piesaista ar vizuālo tēlu, jo rakstītais vārds tajā ir kā vienots veselums ar ilustrācijām, ko veidojusi autores māsa, māksliniece Ginta Stavrovska.
Vintra Vilcāne ir daudzu lasītāju iemīļotu rakstu un sleju autore, rakstījusi žurnālos "Santa", "Ieva" un "Klubs".
"Saķemmē matus!" ir viņas pirmā grāmata, ko viņa pati raksturo kā sajūtu etīdes un atklāj, ka sarakstījusi tās savas dzīves zemākajā punktā.
Lai tas nenobiedē lasītāju, jo šīs etīdes – lai arī skumjas tajās ir klātesošas, savā pamanoskaņā tomēr ir gaišas, asprātīgas un dzīves mīlestības piesātinātas.
Autorei ļoti labi padodas it kā apstādināt mirkli un ielūkoties tajā līdz pašiem dziļumiem, un šis mirklis var būt pavisam vienkāršs, nu, kaut vai garām logam lidojoša zīlīte, kaut vai pa āra kamīna malu lienošs gliemezis vai sajūtas bezmiega naktī. Etīdēs daudz atsauču uz mākslu, literatūru un kino, jo šīs sfēras autorei ļoti tuvas un mīļas.
Kāpēc nosaukums "Saķemmē matus!" – jo tā ir atsauce uz etīdi "Pārāk saķemmēti mati", kas stāsta par kādu meiteni, kurai ir mežonīgi mati, kas viņai pašai patīk, it īpaši, kad lietū tie sasprogojas un burtiski uzsprāgst kā mikroviļņu krāsnī ielikts popkorns. Tad viņa jūtas kā filmas "Mežonīgie sirdīs" epizodē, kurā Lora sarkanā kleitā dejo ar Nikolasu Keidžu čūskādas žaketē, un viņas mati atgādina no kaisles uzsprāgušu atombumbu. Tāpēc viņai nepatīk, ja kāds viņai atgādina – saķemmē matus! – jo šī meitene grib būt pa gaisiem, viņai labāk par ķemmi patīk vējš.
