Viņas jaunākā krājuma "Stikla burtnīca" atvēršanas svētkus svinēs 30. maijā pulksten 18.00 Baldones ielas 4 pagalmā ar Pagalma lasījumiem, kuros piedalīsies dzejniece Inese Zandere, aktrise Guna Zariņa, redaktore Ieva Lešinska, māksliniece Anta Pence un citi Baldones ielas 4 mājas iedzīvotāji un kaimiņi.
"Pirmkārt, tā ir taustāma grāmata. Labākais, ko ar šo grāmatu darīt, ir to aptaustīt.
Tas ir tāds īpašs žanrs, ko Anta Pence piekopj, – taustāmie vāki. Šeit, it kā saudzējot to stiklu, ir lietots matēts, maigs materiāls, kurš iekļauj trauslo," stāstījumu par jauno grāmatu iesāka Zandere.
Dzejniece atzina, ka saprot mulsumu par to, kādā žanrā jaunā grāmata īsti iekļaujas – vai tā ir dzeja, proza vai dzejproza? "Protams, ka tur nav nekādas skaidrības ar tiem žanriem. Vārds "dzejproza", attiecināts uz maniem tekstiem, neliekas piemērots.
Es tos stāstiņus rakstīju kā stāstiņus, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tie ir stāstiņi, kurus uzrakstījis kāds, kurš parasti raksta dzejoļus.
Tās pašas metodes, kuras lieto, rakstot dzejoļus, tos pašus paņēmienus un tēlu veidošanas paņēmienus lieto, rakstot prozas tekstu. Tāpēc drīzāk tā ir tāda dzejnieku proza, nevis dzejproza," norādīja Zandere.
To, kā proza un dzeja secīgi sastājas un iekļaujas vienos grāmatas vākos, nevar izstāstīt, jo katrreiz tas notiek kaut kā citādi, bet šoreiz ideja tapa, uzrakstot trīs dzejoļu kopu – "Stikla burtnīca". Tā tapa pagājušajā rudenī Ventspils rakstnieku mājas gala istabiņā.
"Kāpēc tieši tur un kāpēc tajā brīdī – man ir grūti pateikt, bet
liela nozīme tajā rakstīšanā, man liekas, bija kaut kādai domai par Ulda Bērziņa klātbūtni, jo "pa šauru ielu uz tirgus pusi aizklibo vēderains dzejnieks" ir skaidri un gaiši saprotams tiem, kas pazinuši vēderaino dzejnieku.
Tad, kad radās "Stikla burtnīca" – šie trīs dzejoļi –, es pēkšņi sajutu, ka tie tad arī būs tas pavedieniņš, kas jau kādu laiku rakstīto savāks kopā," stāstīja Zandere.
Dzejniece stāstīja, ka tad, kad grāmatu aizsūtījusi uz izdevniecību "Neputns", tās galvenais redaktors Raimonds Ķirķis viņai godīgi atbildējis, ka tā ir pamaza – ja būtu tāda liela grāmata, tad šī būtu tikai viena nodaļa.
"Pareizi, tā arī tas ir, bet nu nav tādas pārliecības, ka [kādreiz] būs liela, bieza grāmata.
Kad jau ir zināms vecums, tu nevari dzīvot tā, it kā tev priekšā būtu vesela mūžība. Tu labāk saliec kopā to, kas ir sakarīgi izveidojies un noliec to pie vietas, lai tas tur ir. Būs liela grāmata – ļoti labi, nebūs – nebūs," atzina Zandere.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc dzejas un prozas krājuma nosaukumā ir vārds "burtnīca", jo šī grāmata arī ir gluži kā burtnīca.
"Burtnīca ir tāda, kas nepretendē uz lielu sējumu. Tajā pieraksta kaut kādas pēkšņas lietas vai kaut kādas detaļas, kurām vajadzīgs tuvplāns, kurām ir ļoti svarīgas nianses, kuras nebūvē tādas lielas konstrukcijas, bet, teiksim, satur sīkas, detalizētas piezīmes, par to, kas notiek dzīvē," sacīja Zandere.
