Arvja Vigula prozas krājumā "Fermi paradokss" apkopoti pēdējos piecos gados tapušie stāsti. Fermi paradokss ir acīmredzama neatbilstība starp varbūtības aprēķiniem par ārpuszemes civilizāciju eksistēšanu un zinātnisku pierādījumu trūkumu par kontaktiem ar šādām civilizācijām.
"Tā, protams, ir metafora, kas apzīmē cilvēcisko vientulību," grāmatas nosaukumu skaidro Arvis Viguls. "Vientulību, kuru mēs pārdzīvojam, varbūt pat esot kopā ar citiem cilvēkiem, bet vienalga paliekot vieni paši. Šajā grāmatā daudzi varoņi cieš no vienas un tās pašas problēmas – viņi nespēj izteikties, nespēj pateikt lietas un klusībā cieš. Un tāpēc šeit ir ļoti svarīgs klusums un nesaprašanās, kas rodas cilvēkiem, nespējot komunicēt vienam ar otru. Tieši tāpat kā mēs nespējam komunicēt un nespējam atrast dzīvību ārpus mūsu planētas kaut kur lielajā Visumā."
Kā rodas stāsts? Arvis Viguls iezīmē savu radošo praksi: "Bieži ir tā, ka tu esi izdomājis stāstu un tu esi izdomājis to stāstu tik jau detalizēti un precīzi, ka liekas garlaicīgi sēsties un pierakstīt. Jo tavā galvā tas stāsts jau ir gatavs. Patiesībā stāsti, kas ir šajā krājumā, ir tapuši no kaut kāda viena impulsa. Parasti tas ir viens impulss – pirmais teikums, pirmā rindkopa, un tad es skatos, kur stāsts mani aizvedīs."
Bet kā rodas rakstnieks? "Visus autorus rada kaut kādā ziņā lasīšana, grāmatas – citas grāmatas," norāda Viguls. "Es domāju, ka būtu grūti cilvēkam uzrakstīt dzejoli vai grāmatu, pat vienu grāmatu, ja cilvēks pirms tam nav lasījis grāmatas."
Arvja Vigula grāmatā "Fermi paradokss" smiekli ir tikai rokas stiepiena attālumā no sāpēm un smeldzes. Grāmatas atvēršanas svētki notiks 12. jūnijā.
