Profesors Gunārs Bībers ir leģenda vairākām studentu paaudzēm. Literatūrzinātnieks, filoloģijas zinātņu doktors, teātra kritiķis ilgus gadus skolojis studentus, saņēmis arī Latvijas Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu. Studentu nostāsti vēsta, ka pārtraucis vadīt lekcijas, kad kāds no studentiem teicis: "Pie Jums mācījās mana vecmāmiņa." Nupat apgāds "Neputns" izdevis Bībera lekciju krājumu "Astoņas lekcijas par drāmu, traģēdiju un komēdiju, Ibsenu un Brehtu".
Profesora Gunāra Bībera lekcijas un seminārus apmeklējuši studentu simti, iespējams, pat tūkstoši, jo viņa erudīcija un pedagoga talants, strādājot Latvijas Universitātē un pēc tam Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA), tika ļoti augstu vērtēti. Viņa attieksme un zināšanas iespaidojušas vairākas latviešu valodas un literatūras skolotāju, teātra kritiķu, dramaturgu un arīdzan aktieru un režisoru paaudzes.
"Tagad es varu teikt, ka pasniedzējs, kas nav strādājis lekcijās ar aktieriem, nemaz nezina, ko nozīme lasīt lekcijas. Tādā nozīmē, ka viņi [aktieri] visu laiku piedalās un nepiedalās nodarbībās. Jo viņiem rodas idejas, viņi aizdomājas, viņus kaut kas interesē, un tad viņi pēkšņi ļoti ieinteresējas, un tad sākas jautājumi. Kultūras akadēmijā ir tādi profesionāli jautātāji," stāsta profesors.
Profesors Gunārs Bībers mūs sagaida solīdi, ģērbies uzvalkā. Pat cienījamā 92 gadu vecumā kaklasaite un izgludināts uzvalks ir viņa apģērbs, sagaidot viesus, tāpat kā akadēmijas laikos, stājoties auditorijas priekšā.
Uz jautājumu, kā viņš sajūt auditoriju, Gunārs Bībers atbild: "Ir tā – es eju auditorijā, un man ir jāsajūt, kāda ir atmosfēra, pat līdz tādai pakāpei, kas ir bijis viņiem iepriekš. Ja viņiem ir bijušas fiziskas nodarbības, tehniskas, tad jūt, ka viņi ir citādi, mierīgāki, līdzsvarotāki; ja iepriekš ir satracināti pēc kādām sporta nodarbībām, viņi nevar norimties. Reizēm izdodas to sajust un reizēm neizdodas, it kā mēs esam katras savā pasaulē, katram sava tā emocionālā pasaule. Tad ir grūti, neiet jau viegli. Vienmēr ir tā, ka tu ej, esi domājis un gatavojies, un nu kaut kas sanāks, un ieej, bet kaut kas nolūst un neiznāk tā, kā grib. Un vienmēr ir tā – eh, varēja citādi, varēja labāk. Tie kompleksi ir, un tiem ir pamats."
"Savā laikā Pēteris Pētersons uztraucās par to, ka mums nav intelekta attīstības, mūsu teātris pietiekami neveicina intelekta attīstību un ka vajag intelektuālo drāmu radīt. Tur es viņam pilnīgi piekrītu, jo tieši tāda zinātniska kultūras slāņa droši vien mūsu teātra pasaulē ir pietrūcis, jo mums tomēr ir vecais labais mīļais reālisms," teic profesors.
"Drāmas kompozīcija", "Atšķirība starp lugu un scenāriju. Kompozīcijas pamatelementi", "Traģiskais un traģēdija" – tās ir tikai trīs no astoņām leģendārā profesora vadītajām lekcijām, kuras 2000. gadā magnetofona lentē ierakstīja Latvijas Kultūras akadēmijas studenti. Pēc 20 gadiem literatūrvēsturnieks Raimonds Briedis tās beidzot ir atšifrējis un apkopojis grāmatā "Astoņas lekcijas par drāmu, traģēdiju un komēdiju, Ibsenu un Brehtu".
LKA Kultūras teorijas un vēstures katedras vadītājs un grāmatas redaktors Raimonds Briedis stāsta: "Parādījās interesants uzdevums – kā saglabāt rakstītā tekstā runāta teksta klātbūtni? Līdz ar to par šī grāmatas pamatžanru tika izvēlēta lekcija; no vienas puses, tāda, kuru tie, kuri dzirdējuši profesoru Bīberu, varētu dzirdēt, pazīstot viņa balsi, un sekot līdzi balsij, ritmam, sekot, kā viņš runā; un, no otras puses – jābūt tekstam arī tad, ja interesējas par drāmu. Trešais – tas varētu būtu palīginstruments visiem, kuriem patīk teātris vai kuri vēlas kaut ko lasīt, kas ir gudri pateikts. Tie, kuri ir lasījuši, saka, ka viņi, lasot darbu, dzird profesora Bībera balsi.
Ir ārkārtīgi skaisti, ka profesors Bībers vienmēr nerunā tikai par to, par ko viņš runā, viņš runā vairākos līmeņos, ka viens līmenis ir, kur viņš uzskaita terminus, runā par teoriju, visu laiku viņš runā ar auditoriju, domā par sevi. Sākot no situācijas, kura ir visapkārt, līdz tam, kāda ir dzīve un dzīves jēga."
"Tas bija ārkārtīgi intensīva darba laiks un gatavošanās, gatavošanās, jo vajadzēja milzīgu materiālu apzināt. Būtībā no Platona un Aristoteļa, jo tur iezīmējas divi mākslinieciskās domāšanas tipi – reālistiskais un nereālistiskais. Platonam nereālistiskais, Aristotelim reālistiskais, un tālāk tās divas līnijas mijiedarbojoties iet cauri visiem gadsimtiem, un es arī beidzu lekcijas ar absurda dramaturģiju," lekciju gaitu atceras profesors.
"Runājot par to teorētisko bāzi, es gribu pateikt vienu pamatpatiesību, uz ko balstās pamatā pēc Hēgeļa visa drāmas teorija, – tas ir viņa uzskats, ka dramaturģija ir visnozīmīgākais un ietekmīgākais no visiem literatūras veidiem, jo tur pamatā ir divu patiesību cīņa, bet tās ir patiesības, kas ir ļoti būtiskas cilvēcei kopumā. Tātad tā ir traģiskā dimensija, protams, un tad šo divu sadursmju, divu ideju konfliktā, tā rezultātā dzimst jauna patiesība – tā ir šo divu patiesību sintēze, kas prasa iedziļināšanos, jo mēs nonākam jaunā domāšanas centrā, kur ir šo divu patiesību sintēze. Tur sākas atkal tālākie pētījumi, kā šī sintēze veidosies tālāk – kas tur būs kopīgs un līdzsvarots un kur atkal radīsies konflikta situācija. Tā ir tā visa gudrība arī dramaturgam saprast, kāds ir tas rezultāts, tā augstākā ideja, kura tālāk ir atkal pētāma un veidojama. Tas ir tas pamatu pamats," stāsta Gunārs Bībers.
"Visai šai dramaturģijas attīstībai es pielieku punktu ar absurda dramaturģiju. Par absurda dramaturģiju jāpasaka vismaz trīs teikumi. Absurda dramaturģija, pirmām kārtām, skaidri pasaka, ka mēs nezinām, kas būs nākotnē. Mēs gaidām, nezinādami, ko, un nezinādami, vai vispār tas parādīsies. Tā ir tā saucamā Beketa "Godo gaidīšana". Šī virziena būtība ir brīnīšanās – salikt neparastā vietā kopā nesaderīgas lietas, vai tas ir operāciju galds, uz kura vari atrasties, vai ledusskapis, vai radio, vienalga, šajā ziņā katrs var būt mākslinieks un dzejnieks – jo trakāk ko saliek kopā, jo labāk, jo tad ir, baigi par ko brīnīties. Brīnīšanās ir viens no aktīviem mākslas uztveres veidiem," teic profesors.
"Tālāk tiek apšaubīta vārda nozīmes jēga, jo absurda dramaturgi uzskata, ka vārds ir sadzīvē zaudējis pilnīgi savu jēgu un nozīmi tādā veidā, ka mēs attiecīgos dienas posmos, ja mēs esam vīrs uz sieva, runājam būtībā vienu un to pašu. Vienu un to pašu, mēs zinām, ko viens otram sakām no rīta, kad pieceļamies, un tad, ko sakām pusdienlaikā un vakarā, un tāpēc, ka mēs šos vārdus jau zinām un runājam, nav velti ko laiku kavēt, un pietiek ar izskaņām – tātad celšanās, gulēšana, runāšana, dziedāšana, tādas mūžīgās – šanas… Tur ir tik daudz patiesības tajā. Sākumā liekas, kādas muļķības, un vēlāk liekas, bet tā taču ir!" pārliecināts Gunārs Bībers.
Viņš neslēpj, ka paradoksu māksla viņam pašam bija liels atklājums: "Tur ir liela gudrība un milzīga gadsimtu dzīves pieredze. Tāpēc es tā nomierinājos, kad es biju izstāstījis par absurdu. Man likās, ka man tālāk nav, kur iet, un to tālāko – postmodernisma visas lietas – es vairs nespēju sekot. Tur arvien vairāk iekšā ir filozofija. Tā ka tagad man arī ir tā, ka es skatos raidījumu fragmentus, es sākumā brīnos, bet pēc tam, ja rāda tikai fragmentus, tad tā brīnīšanās man ir ļoti aktīva un gribu vēl un vēl visu ko dzirdēt."
Gunārs Bībers ir joprojām aktīvs kultūras patērētājs. "Daudz klausos operas un koncertus. Studiju gados strādāju par skatuves strādnieku operā, un kopš tā laika man ir lielā mīlestība pret operu. Es neesmu muzikāls, bet es krāju un klausos operas un koncertus, man ir četri cietie diski un katrā ir apmēram 150 operu vai koncertu. Tā ka man ir 18 "Traviatas" un "Karmenas" neskaitāmas…"
Apgādā "Neputns" izdotā Gunāra Bībera lekciju grāmata oficiālos atvēršanas svētkus piedzīvos kinoteātrī "Splendid Palace" marta vidū, kad tiks demonstrēta arī dokumentālā filma "Lekcija ar profesoru".
