Ko karš nodara cilvēkiem. Pjēra Jaravāna romāna «Paliek tikai ciedri» apskats

Vācijas libāniešu rakstnieka Pjēra Jaravāna romāns "Paliek tikai ciedri" iznāca pirms septiņiem gadiem, guvis starptautisku atzinību, balvas, tulkots daudzās valodās. Nesen darbs piedzīvojis arī izdevumu latviešu valodā – no vācu valodas to tulkojusi Irēna Gransberga.

Ko karš nodara cilvēkiem. Pjēra Jaravāna romāna «Paliek tikai ciedri» apskats
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Lai arī romāns ir autora fantāzijas auglis, literārs darbs, autors tajā ielicis ļoti daudz no paša piedzīvotā, jo arī viņa paša tēvs, tāpat kā galvenajam varonim, ir libānis, un arī viņa ģimene, bēgdama no kara, pagājušā gadsimta 80. gados kā bēgļi ieradās Vācijā.

Romāna darbība notiek gan Vācijā, kur dzīvo romāna galvenais varonis Samīrs, gan arī Libānā, kas jau no bērnības ir Samīra ilgu zeme, jo par to viņam daudz bērnībā stāsta viņa tēvs. Grāmatu tieši šobrīd īpaši aktuālu padara tās politiskais fons, jo – lai arī galvenais akcents tajā ir uz cilvēku attiecībām, paaudžu saiknēm, tomēr ļoti būtiski romāna notikumi un pavērsieni cieši saistīti tieši ar Libānas pilsoņu karu, kas ietver laiku no 20. gadsimta 70. gadu vidus līdz 90. gadiem.

Kā grāmatas galvenais varonis kādā brīdī atzīst – tā sekas līdzīgi zirnekļa tīklam aizstiepjas līdz pat mūsdienām.

Kā zināms, arī šobrīd tas ir reģions, kurā atkal notiek šausminoši notikumi, un grāmata varbūt var palīdzēt saprast kādas kopsakarības un konfliktu cēloņus.

Romāna galvenais varonis ir Samīrs, kura vecāki, bēgot no kara, 1982. gadā no degošās Beirūtas ierodas Vācijā. Samīrs jau piedzimst tur, arī viņa māsiņa. Sākotnēji viņiem klājas visumā labi, ģimenē valda mīlestība un rūpes vienam par otru. Samīrs ir stipri pieķēries tēvam, kurš ir ļoti aizrautīgs cilvēks, nepārspējams stāstnieks. Viņa stāstos dēls jūt arī ļoti lielas ilgas pēc Libānas, tēvs ar milzīgu mīlestību stāsta par Libānas ciedriem, kas tur ir skaistākie pasaulē, ne velti tie ir šīs valsts simbols. Taču, kad Samīram ir deviņi gadi, tēvs sāk saņemt mīklainus telefona zvanus, kļūst aizvien noslēgtāks un nomāktāks, līdz vienā dienā pēkšņi pazūd, un par viņu vairs nav pilnīgi nekādu ziņu. Samīram tas ir neaprakstāmi smags pārdzīvojums, viņš piedzīvo sabrukumu, nespēj domāt ne par ko citu, tikai par tēvu. Jau pieaugušā vecumā dodas uz Libānu tēvu meklēt, jo kaut kāda iekšējā balss viņam saka, ka tēvam ir jābūt tur. Kaut arī uzaudzis Vācijā, Samīrs uzreiz ar Libānu, tās dabu, tās atmosfēru sajūt īpašu tuvību, un arī to mantojis no tēva kādreizējiem ļoti spilgtajiem stāstiem.

Viena no pirmajām lietām, ko viņš izdara, – aizbrauc apskatīt slavenos Libānas ciedrus. Viņu reibina to smarža. Viņam šķiet, ka tie stāv tik vareni un diženi, it kā sargātu šo zemi.

Vai Samīrs atrod savu tēvu Brahīmu – to, protams, neatklāšu, bet plašākā nozīmē var teikt, ka grāmata ir stāsts par to, ko karš nodara cilvēkiem, ģimenēm, un diemžēl arī par to, ka vēsture nebeidz un nebeidz atkārtoties – karš, reliģiski konflikti, bēgļu krīzes ir arī šodienas realitāte.

Lai arī ne ļoti dominējoša, tomēr grāmatai dažbrīd ir austrumnieciska mentalitāte, iezīmējas arī kultūras atšķirības no Rietumu kultūras. Autors pirms kāda laika viesojās Latvijā un sarunā ar "Latvijas Avīzi" atzina, ka Rietumu lasītājiem visvairāk jautājumu parasti esot par, viņuprāt, dīvaino veidu, kā un kāpēc tēvs Brahīms pamet ģimeni, savukārt, piemēram, libāņu lasītāji viņam nekad to nav jautājuši, jo atbilde slēpjas arābu kultūrā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti