Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, Aizpuriete dzimusi 1956. gadā Jūrmalā. Studējusi filoloģiju un filozofiju Latvijas Valsts universitātē (1974-1979), kā arī M. Gorkija Literatūras institūta atdzejošanas seminārā Maskavā (1980-1984). Publicējas kopš 1976. gada.
Periodiski strādājusi par dzejas konsultanti žurnālā "Avots", līdzstrādnieci laikrakstā "Aspazija", žurnālā "Karogs", "Vides Vēstis". Amerikāņu komponists Ēriks Fanks ar Aizpurietes dzeju sarakstījis simfoniju kontraltam un orķestrim "Šis novakars šķiet bojāts" un monooperu "Anna Ahmatova".
Aizpuriete bija dzejniece, prozaiķe, atdzejotāja un tulkotāja. Klajā nākuši desmit dzejoļu krājumi un romāns. Aizpurietes dzeja tulkota vairākās valodās.
Aizpuriete saņēmusi Ojāra Vācieša literāro prēmiju par 2013. gada krājumu "Turp" un speciālbalvu par 2011. gada krājumu "Ledusskapja šūpuļdziesma". Viņa ieguvusi arī Dzejas dienu balvu par 2000. gada dzejas krājumu "Bābeles nomalē" un citus apbalvojumus.
Dzejniece 2021. gadā saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā "Dzeja" par krājumu "Pirms izvākšanās". Aizpuriete ieguvusi arī Starptautiskā Vilenicas literārā festivāla galveno balvu.
Tāpat viņa tulkojusi ap 40 romānu no angļu, vācu un krievu valodas, atdzejojusi no vācu, krievu, ukraiņu un angļu valodas.
Dzejnieks Edvīns Raups sacīja, ka Aizpuriete bija īsta dzejniece šī vārda visplašākajā nozīmē.
"Viņa bija īsta dzejniece gan dzīvē, gan dzejā. Par Amandu droši var teikt, ka viņas mūžs bija tiešām traģisks. Droši vien bija arī rozes, bet, nu, ērkšķainas, ļoti. Tieši Amandas sakarā droši vien var teikt: ja kādam ir kāds romantisks priekšstats par spožu liriku un traku bohēmu, tad Amanda noteikti to simbolizēja. Vienkārši brīnišķīga dzejniece. Savu dzeju viņa allaž skaitīja no galvas, un man vienmēr likās, ka tas ir gaiss, ko viņa elpo. Viņa skaitīja savu dzeju kā gaisu, ko viņa elpo, un droši vien tā arī bija," sacīja Raups.
