Henrieta Verhoustinska: Studijā sveicinu divas rakstnieces – Evitu Hofmani un Dženu Andersoni. Jūsu galvenās aktualitātes šobrīd ir jūsu grāmatas, Evitas Hofmanes pirmais romāns "Simulacra" un Dženas Andersones trešais stāstu krājums "Krīta apļi". Gatavojoties raidījumam, atcerējos, ka Evitas Hofmanes debijas stāstu krājums bija mūsu "Kultūrdevas" notikumā, to apsprieda "Kultūrdevas" lasītāji, un tagad romāns. Vai ar stāstiem vairs nav gana, kāpēc romāns?
Evita Hofmane: Es domāju, ka tā ir normāla evolūcija, tā tam arī vajadzēja notikt. Patiesībā, kad tikko sāku iemēģināt roku rakstīšanā, bija tā, ka nesāku ar stāstiem, manās domās uzreiz bija kaut kas plašāks, vērienīgāks, un es rakstīju dažādu romānu aizmetņus, iesākumus. Šajā gadījumā saikne ar stāstu krājumu "Durvis" bija tāda, ka varonis, kurš turpina savas gaitas, nedarbus un citas aktivitātes, ko var izlasīt romānā "Simulacra", viņš patiesībā sāka savu dzīvi stāstā, kas ir grāmatā "Durvis". Viņš palika kopā ar mani, nevēlējas doties prom, pēc tam kad grāmata bija iznākusi. Mēs pandēmijas laikā turpinājām kopdzīvi, viņš mani izklaidēja, un varbūt tāpēc mēs nešķīrāmies tik ilgi, kamēr nebijām šo savu nelielo romānu pabeiguši.
Man "Simulacra" nedaudz atsauca atmiņā Salmana Rušdi romānu "Zeme zem viņas kājām", kas arī bija par ikonisku popdziedātāju. "Simulacra" nav tikai par to, bet ir par personāžiem, kas darbojas uz skatuves, jo gan galvenais varonis Filips, gan Elīza ir skatuves cilvēki, viņi ir mākslinieki. Romāns sastāv no vairākiem stāstiem un trim daļām, no kurām katra varētu būt arī atsevišķi. Vai šī uzbūve bija apzināta, vai tā radās no varoņu iekšējās dzīves?
Evita Hofmane: Bija tā, ka Elīza pie manis atnāca vēl pirms Filipa, tas bija tieši viens no romāna uzmetumiem, ko es sāku rakstīt 2017. gadā, jo tas tobrīd lauzās no manis ārā. Tas bija radoši iedvesmojošs periods, kad iedvesmu nevajadzēja meklēt, tā meklēja mani un izpausmes ceļus. Es to rakstīju, man bija svarīgi izstāstīt šo stāstu, un tad kādu laiku citas radošās darbības pārmāca šo konkrēto darbu. Tad strādāju pie stāstu krājuma, satiku Filipu un sāku domāt, ka nākamais pakāpiens varētu būt romāns. Es vienā brīdī sapratu, ka viņiem [Elīzai un Filipam] ir jāsatiekas. Šī struktūra izveidojās dabiski. Trešā daļa bija tā, kur viņi reāli satikās. Ļoti labi man izdevās realizēt ieceri par ticības, cerības un mīlestības līniju, kas iet cauri, ka viņi visi kaut ko vēlas, kaut ko pieredzēt, īstenot, satikt cilvēkus, kas ir aizgājuši, – tad es viņiem ļāvu to izdarīt.
Jūsu romānā ir arī mistika un ezotērika, ar šo motīvu es sastapos arī Dženas stāstos. Lielākā daļa no tiem gan ir reālistiski, bet vairākos ir arī mistikas motīvi. Vai piekrīti Evitas teiktajam, ka romāns ir tāda dabiska nākamā stadija pēc stāstu rakstīšanas, vai jūs arī rakstāt jaunu romānu, Džena?
Džena Andersone: Tas droši vien katram ir individuāli, ir cilvēki, kas uzreiz sāk ar romāniem, ir tādi, kas sāk ar stāstiem. Es sāku ar stāstiem, un romāni ir tie, ko no manis sagaida. Šobrīd es esmu nākamajā posmā, kad strādāju pie romāna, kas varētu nākt gaismā pēc kāda laika – gada vai vairāk.
Vai šis romāns arī ir atspēries no kāda no jūsu stāstiem?
Džena Andersone: Nē, tas nav saistīts. Es sapratu, ka to, ko nevaru izstāstīt stāstā, jo tā lauks ir ierobežots, tās idejas es atstāšu romānam. Es apbrīnoju Evitu, ka viņa ar otro grāmatu uzreiz sākusi romānu rakstīšanu, bet tas ir – kā atnāk tā mūza.
Jūsu stāstos var jaust jūsu profesiju, jūs esat juriste un nodarbojusies arī ar kriminālprocesiem. Daži no tiem ir visai biedējoši. Vai ir kādi reāli fakti, kurus esat smēlusies no savas profesionālās darbības?
Džena Andersone: Jā, sanāk, ka pēdējos 20 gadus vai vairāk es strādāju ar jurisprudenci saistītājās profesijās, sāku strādāt tiesā jau 20 gadu vecumā, un no tā laika ir uzkrājusies pieredze no dažādām lietām, notikumiem. Tas ir gan no tiešās profesionālās darbības, gan izlasot, piemēram, presē, medijos. Šie notikumi rod atspoguļojumu tajos stāstos, protams, ka ne jau tiešā veidā, bet ir idejas, kas ir ienākušas.
Tieši padomāju, ka skumjais tiesnesis, kurš jūt laiku aiztekam caur pirkstiem, ir kāds jums zināms personāžs.
Džena Andersone: Varētu teikt, ka arī tā. Ir tie mazpilsētu tiesneši ar savu tādu dzīves tecējumu.
Man galvenais ir paņemt nevis to pašu tēlu, bet to sajūtu, viņa sajūtu, kā viņš jūtas, kā varētu justies.
Man svarīga ir tēla psiholoģija, tā viņa iekšējā pasaule.
Mūsdienu literatūrā ir daudz pirmās personas un daudz ir stāstu no kāda no varoņa pozīcijām. Vai jūs biedē šis apsvērums – atklāt kaut ko par sevi, ko jūs varbūt nemaz nevēlētos atklāt?
Evita Hofmane: Nē, man nav bail. "Literārā akadēmija" bija solis, ko spēru, tas bija apzināts, drosmīgs, un esmu lepna, ka esmu to spērusi. Parādīt kādam, ko esi uzrakstījis, tā ir liela uzdrošināšanās, drosme, un tā ir atkailināšanās. Es mācījos pie Ingas Žoludes, un katrs mūsu garadarbs, sacerējums, ko mēneša laikā uzrakstījām, tas viss tika analizēts, iztirzāts, ķidāts, attiecīgi mums bija jābūt gataviem tam, ka būs šī ārējā refleksija…
… Par dziļi iekšēju procesu.
Evita Hofmane: Tieši tā. Nereti šajos pirmajos stāstos ir tā, ka autors ieliek sevi tur iekšā, atnāk desmit sveši cilvēki un sāk rakņāties pa tavām iekšām. Tas viss ir biedējoši. Tajā pašā laikā, ja esi izgājis uz konfrontāciju ar ārpasauli, tad tev jābūt gatavam tam, kas sekos pēc tam. Lasītāji arī nereti domā, ka "Durvis" ir mana dienasgrāmata, bet tas tā nav.
Es ceru.
Evita Hofmane: Tajā pašā laikā – es esmu šajā grāmatā ["Durvis"], es esmu šajos stāstos. Kaut kur epizodēs es pavīdu, pavīd man tuvi cilvēki. Tieši tāpat arī romānā, protams, tas nerodas kā kaut kad safantazēts, visam ir kaut kāda saikne ar realitāti un saikne ar pašiem autoriem.
Džena, man tāds ļoti personisks šķita jūsu garstāsts, kas arī devis titulnosaukumu "Krīta apļi", garākais stāsts šajā grāmatā "Krīta apļi". Meitenes pieaugšanas stāsts mazpilsētā kopā ar skarbo omi, un visa maģijas padarīšana, kaut kas tajā likās personīgs, – vai es uzminēju?
Džena Andersone: Jā, tieši tā. Kā jau Evita teica, tā ir liela uzdrošināšanās, un "Literārā akadēmija" dod šo iespēju uzdrošināties un runāt. "Krīta apļi" ir stāsts, pie kura nonācu un sapratu, ka gribu uzrakstīt stāstu par savu bērnību, tas, kas tur ir, tas tā arī bija. Protams, ka ir literārā apdare un daži fantāzijas elementi, bet pamats ir mana bērnība. Es arī pati esmu priecīga, ka saņēmos un trešajā grāmatā tiku līdz tam, ka varēju pastāstīt par tik senu pagātni.
Tā ir liela uzticēšanās, jo šīs meitenes un acīmredzot arī jūsu bērnība bija ļoti sarežģīta.
Džena Andersone: Jā, tā bija sarežģīta, un tā ir daļa no manis. Es domāju – ja nevaru pastāstīt par to daļu manis, tad vispār vai ir vērts rakstīt. Šajā krājumā šis konkrētais stāsts ir kā veltījums man pašai un manai bērnībai.
Kā nodarbošanās ar literatūru ir mainījusi jūsu dzīvi, sākot jau ar ikdienu?
Evita Hofmane: Mana ikdiena brīžiem ļoti mainās, piemēram, šobrīd es atrodos televīzijā, kas noteikti iepriekš nebija mana ikdiena. Vēl ir mainījies tas, ka taga esmu nonākusi atbildētāja pozīcijā, jo iepriekš daļa no manas darba dzīves bija kultūras pasākumi, un es biju tas cilvēks, kurš uzdod jautājumus. Tā lomu maiņa… Cik interesanti, kā mainās šīs lomas, te pēkšņi tu esi režisors, tad tas, kuru režisē. Rakstnieka dzīvē bija sevi jāpārvar lielā mērā, jo daļa no mums, autoriem, tiešām esam tie intraverti, kuriem patīk sēdēt mājās, klusumā, mierā un rakstīt savus stāstus, romānus, dzeju. Te piepeši, lai šie romāni, stāsti, dzeja nonāk pie lasītājiem, ir jānāk uz televīziju, jāatbild uz jautājumiem, jāmulst un jādomā pateikt pareizos vārdus. Tas ir jādara, un ir lieliski, ka šāda iespēja ir un ka izdodas sevi pārvarēt, jo tā vienkārši ir interesantāk.
Evitas teiktais man atgādina stāstu no "Krīta apļiem", kurā ir meitene, kas tulko tehnisko literatūru un kura neatbild uz telefona zvaniem, grib strādāt attālināti un pēc iespējas mazāk kontaktēties ar cilvēkiem. Ko rakstīšana un literatūra ir izmainījusi jūsu dzīvē, Džena?
Džena Andersone: Pirmkārt, esmu iepazinusies ar ļoti daudziem cilvēkiem, ar tādiem, kuri pat sapņos nerādījās, ka varētu būt personīgi pazīstami. Tas ir milzīgs personu loks, kas man ir devis ļoti daudz, no kuriem esmu iemācījusies ļoti daudz, man ir gods viņus pazīt.
Tas ir devis tādu brīvības sajūtu un iespēju darīt to, ko esmu sapņojusi bērnībā. Tu esi bijis viens cilvēks, un tad 40+ gados tu pēkšņi esi cits cilvēks.
Jūs izlasījāt viena otras grāmatu. Vai jūs sajutāt, ka nākat no vienas skolas, vai vairāk uztvērāt atšķirīgo?
Džena Andersone: Noteikti tā saikne ir jūtama, jo "Literārās akadēmijas" beidzējiem ir viens tāds paņēmiens. Izlasot Evitas grāmatu, man bija skaidrs, ka tas ir cilvēks, ar kuru esam uz vienas stīgas.
Evita Hofmane: Paturpinot to, kā ir mainījusies dzīve, ir nostiprinājusies saikne ar virkni autoru, kur esam kā loks, kurā viens otru atbalstām. Tas ir svarīgi autoram, lai viņš nav viens pats ar savu balto lapu, viņam ir nepieciešams atbalsta loks. Runājot par Dženas stāstiem, mums grāmatas iznāca faktiski vienā laikā tajā 2021. gadā – man oktobrī, Dženai decembrī. Mani uzreiz ļoti uzrunāja grāmatas nosaukums "Dadži", tāpat arī otrā grāmata, tagad "Krīta apļi". Es apbrīnoju tevi par to, ka tu esi tik ražīga, ka tev izdodas kaut kā dzīvē atrast laiku, lai idejas aizvestu līdz realizācijai. Par to es tevi apbrīnoju, jo es neesmu tik apzinīga. Runājot par saturu, var manīt, ka tu ļoti iejūties savu varoņu izjūtās, ka tu godīgi centies izstāstīt viņu stāstus, neatkarīgi no tā, vai tie ir pozitīvi vai negatīvi. Tu nevienu nenosodi, un man ļoti patīk, ka ienāk tava darba pieredze.
