Pēc vairāku gadu darba iznāks otrais sējums ar Gunara Saliņa literārajiem darbiem, kas tapuši visā viņa darbības laikā – no 20. gadsimta 40. gadiem līdz pat dzīves nogalei.
"Nākamajā gadā Gunaram Saliņam ir simtgade, mēs jau strādājam pie tā, lai šī simtgade izskanētu plašāk. Lai varbūt daudzi cilvēki no jauna atklātu Saliņa dzeju, pirmo reizi atklātu," stāsta krājuma sastādītājs, priekšvārda un komentāru autors Kārlis Vērdiņš. "Šis rakstu sējums ir kā tāda sagatavošanās, jo mums būs arī zinātniska konference, un es ceru – tas, ka šie divi rakstu sējumi jau ir iznākuši, atvieglos prātu pētniekiem, kas vēlēsies vairāk iedziļināties viņa darbos. Man liekas labi, ka tāds ievērojams autors kā Gunars Saliņš ir iepazīstams šajos divos sējumos. Ja nu kāds viņu grib lasīt, tad šeit maksimāli ir savākts viss, ko tik var. Būs tādi, kas varbūt gribēs lasīt tos viņa labākos un slavenākos dzejoļus, bet būs tādi, kas varbūt arī gribēs izmantot šos sējumus."
"Protams, ka katrā gadu desmitā viņa dzeja atspoguļo vispār tās pārmaiņas, kas notiek Latvijas literatūrā. Bēgļu gaitās tā ir tāda visai drūma un svinīga dzeja. Tautas bēdas tur skan pilnā skaļumā, un tikai 50. gadu otrajā pusē, jau Amerikā, Ņujorkā, "Elles ķēķa" bohēmas gaisotnē viņa dzeja mainījās, kļuva ticīgāka, modernisms ienāca viņa dzejā," skaidro Vērdiņš.
"Viņš ir pirmām kārtām pazīstams ar trim spožajiem dzejoļu krājumiem, kas iznāca trimdā – "Miglas krogs", "Melnā saule" un "Satikšanās"," turpina Vērdiņš. "Pēc tam viņš rakstīja varbūt ne tik regulāri, bet dzejoļi turpinājās, taču, man liekas, ka šie trīs dzejoļu krājumi ir tādas kanoniskas vērtības latviešu modernisma dzejā."
"Rakstu" sējumā apkopoti arī raksti, atdzejojumi, dzejnieka nedaudzie mēģinājumi prozā, recenzijas, pētnieciskas apceres par savulaik aktuālām tēmām, vērtējot gan trimdas latviešu, gan Latvijas dzeju.
"Viņš rakstīja par sava laika grāmatām, kas iznāca arī Padomju Latvijā, bet protams, ka viņa skats bija skats no ārpuses. Viņš jau Latvijā nedzīvoja. Līdz ar to ir interesanti redzēt šo paralēlo skatījumu," norāda Kārlis Vērdiņš, "jo viņš bija iekšā vairāk tajā Rietumu modernismā un skatīja no šī viedokļa. Viņš bija lasījis tādus pētījumus, ko Padomju Latvijā droši vien neviens nebija lasījis, un varēja par tiem spriest un šīs idejas iztirzāt savos darbos."
Lai gan "maizes darbs" Saliņam bija profesora darbs koledžā, viens no galvenajiem motivatoriem, kādēļ trimdas laikā dzejnieks strādāja ar literatūru, bija radošo personu kopiena "Elles ķēķis". Viņš uzskatāms par vienu no "Elles ķēķa" līderiem, kas palīdzēja strauji attīstīt tā laika trimdas literatūru.
Tomēr pēc šīs kopienas izjukšanas Saliņš turpināja radošo darbību, 2006. gadā saņemot Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu.
