Nule klajā nācis Ingas Gailes romāns "Jaukumiņš", kura varone Sarma ir multimāksliniece un mēģina būt gan laba māte saviem mazajiem bērniem, gan atrast laiku darbam pie jaunas grāmatas. Savukārt Janai Eglei iznācis otrais dzejoļu krājums "Ledus debesis", kura iecere radusies pirms 20 gadiem. Ar abām autorēm – saruna raidījumā "Kultūrdeva".
Henrieta Verhoustinska: Jūs savu literāro darbību sākāt ar dzeju, un pirmais prozas darbs jums abām iznāca 2016. gadā. Ingai tas bija romāns "Stikli", Janai stāstu krājums "Gaismā". Kā notika šis pavērsiens no dzejas uz prozu, un kāpēc tie ir stāsti vai romāns?
Jana Egle: Tas ir diezgan pagarš stāsts, kāpēc pēkšņi parādījās proza. Es biju iestrēgusi sava otrā dzejas krājuma radīšanā, tas bija apmēram ap 2010. gadu. Bija astoņi gadi no pirmā krājuma pagājuši, man ļoti gribējās tikt pie tā otrā, un es nevarēju. Tad likās, ka jāpasper sāņus solis, kā laulībā – pasper sāņus soli un saproti, cik mīļš ir tas laulenis. Domāju, pasperšu sāņus soli uz prozu un tad sapratīšu, cik man tā dzeja ir svarīga, un izdarīšu līdz galam. Dažreiz jau tās laulības arī izšķiras… Un es paliku ar prozu. Tai brīdī. Tas bija notikums manā dzīvē, ko es nebiju gaidījusi.
Un tie ir tieši stāsti, ko tu raksti?
Jana Egle: Jā, stāsti. Es arī kā lasītājs esmu stāstu cilvēks. Es lasu gan romānus, gan stāstus, gan miniatūras, jebko, bet man no bērnības, kad sāku lasīt, ir ļoti patikuši stāsti. Un esmu tur palikusi, tas ir mans formāts.
Inga, tu biji jau dzejniece ar vairākiem dzejoļu krājumiem, kad ķēries pie romāna rakstīšanas. Romāns – tas tomēr ir maratons, man liekas, tāds spēku izsīkums autoram, kādu varbūt diez vai piedzīvo dzejoļu krājuma autors.
Inga Gaile: Jana minēja līdzību ar laulību, tad es domāju: ā, nu tad es esmu poliamoru attiecību piekritēja šajā literatūras lauciņā, jo es gribu rakstīt romānus un arī stāstus, bet mīlu dzeju un ceru, ka tā arī pie manis nāks. 2012. gadā iznāca mans dzejoļu krājums "Migla", bija skaidrs, ka es gribu izstāstīt kaut ko. Krājumā man varbūt nebija tik svarīgi "kā pastāstīt", bet "ko pastāstīt". Ja, piemēram, "Raudāt nedrīkst smieties" visvairāk es pievērsos dzejas formai, tad "Miglā" jau man bija ļoti svarīgi, ko pastāstīt. Tad sekoja dažādas reakcijas, kur bija skaidrs, ka cilvēki mani nav sapratuši vai pārpratuši, ko īsti gribu pastāstīt. Tad es pievērsos prozai. Gribēju izstāstīt to stāstu, dažādos stāstus lasītājam skaidrāk saprotamā tekstā. Sāku rakstīt stāstus, man liekas, tajā pašā gadā, dabūju "Prozas lasījumu" balvu par stāstu "Piena ceļi", tas man bija liels pamudinājums. Bet arī tās prozaiskās lietas, kā, piemēram, Daces Sparānes, "Dienas Grāmatas" izdevējas, milzu uzticība. Viņa, kad kāds no "Mēs. Latvija, XX gadsimts" autoriem bija atteicies, piezvanīja man un jautāja, vai es gribu uzrakstīt romānu. Tas bija ļoti liels uzticamības kredīts. Es teicu: jā, protams, ka es gribu uzrakstīt romānu! Un pateicoties brīnišķīgajai Gundegai Blumbergai, par kuru es varētu te sēdēt un tikai runāt, cik Gundega Blumberga ir brīnišķīga redaktore. Liels viņai paldies par visu manu grāmatu redakciju! Arī par "Jaukumiņu". Pateicoties viņai un sadarbojoties ar viņu, es uzrakstīju "Stiklus". Bet par to, ka tas ir maratons… Tas ir savādāk, domāju, ka dzejnieki arī var būt ļoti noguruši, jo dzejas darbs ir ļoti intensīvs, tas vienkārši ir intensīvs un īsāks. Savukārt ar romānu man tur grūtākais ir, it sevišķi Latvijā un citur arī, – lasītāji ir pieraduši pie lineāra naratīva, pie kura es neesmu pieradusi. (smejas) Es tā nedomāju, nestrādāju, tas man prasa vislielāko piepūli. Es cikliski domāju. Un rakstu it kā haotiski, tā kā uz apli, bet tomēr pietuvojoties tai svarīgajai domai, ko gribu pateikt.
Jana, tavos stāstos ir arī pa kriminālam elementam, šie elementi ir klātesoši cilvēku dzīvēs, ar viņiem notiek noziegums, vai tā būtu maza meitene, ko seksuāli izmantojis viņas tēvs, vai citi tāda veida skaudri notikumi. Kas mani pārsteidz tavos stāstos, tie atgadījumi ir patiešām briesmīgi un intensīvi, bet viņi ir tik ticami. Kur tu tos ņem?
Jana Egle: Dažādi. Kaut kas ir tāds, kas dzīvē jau ir noticis, tad kaut kas ir tāds, ko es uzrakstu un pēc tam notiek, Margaritas nolaupīšanas aina no "Svešajiem". Es pirms tam diezgan ilgi tramdīju cilvēkus, kuri brauc ar mašīnām, vai tas ir iespējams, ka pie sarkanā iesēžas aizmugurē vīrietis un var šo sievieti nolaupīt? Dažādas atbildes es saņēmu, bet pēc tam, kad "Svešie" jau bija iznākuši, ar visu Margaritas nolaupīšanas ainu, Rīgā bija gadījums, kad pie sarkanā izrāva sievieti no vadītājas krēsla, iesēdās laupītājs un aizbrauca, tikai tur bija nianse tāda, ka aizmugurē, bērnu krēsliņā bija bērniņš… Bet viss beidzās labi. Bet, lai cik tas nebūtu briesmīgi, es tajā brīdī teicu: yes, tā var notikt! Tas no manis ir diezgan neglīti, bet, no otras puses, ar visu to, ka es meklēju un interesējos, es biju uztaustījusi to, ka tas var pa īstam notikt.
Dzīve ir avots arī Ingas pēdējam romānam "Jaukumiņš". Jāsaka, kad es to lasīju, man sākumā bija sajūta, ka vajag tevi kaut kā pasaudzēt, jo tu esi tik atklāta, tas bez šaubām ir autobiogrāfisks romāns...
Inga Gaile: Nē, bet protams, ka nē! Tur ir rakstīts, ka visi varoņi ir izdomāti un jebkura sakritība ir nejauša. Arī Jaukumiņš, ja nu kāds neizlasa tos oficiālos raksturojumus, saka: viss ir izdomāts, tu iedomājies, ka tu esi varonis, tu kļūdījies.
Bet, lasot šo romānu, ir tāda sajūta – liela daļa notiek pirmajā personā, tu ved šo lasītāju līdzi romānā, ir sajūta, ka esi ļoti uzticējusies, rakstot to.
Inga Gaile: Pirmkārt, varoni sauc Sarma, ja nu kādam šķiet, ka tā esmu es, tad vajag paskatīties – nav tas pats vārds. Otrkārt, viņš arī nav tik reālistisks, viņš iet no reālisma uz maģisko reālismu, ja es drīkstu lietot šo vārdu, un atpakaļ uz reālismu. Un Sarma arī stostās, tur ir daudz zemsvītras piezīmes. Es nestostos gandrīz nemaz. Tad tur ir arī Jaukumiņš, kas ir... nu, jūs varat izlasīt, kas viņa ir.
Runājot tādā klasiskā valodā, tas ir galvenās varones alter ego.
Inga Gaile: Arī šeit es tev nepiekritīšu. Nezinu, vai varēšu atcerēties precīzi, bet Odrija Lorda saka savā dzejolī, tas ir fragments: kad mēs runājam, mēs baidāmies, ka mūs nesadzirdēs, ka mūsu vārdi tiks noraidīti, bet, kad mēs klusējam, mēs tik un tā baidāmies. Tāpēc labāk ir runāt, atceroties, ka mums tāpat bija lemts nomirt. Es jau nerakstu grāmatas, lai kādu apsūdzētu vai kādam atriebtos, vai lai pateiktu, ka kāds ir vainīgs. Es arī "Skaistās" nerakstīju, lai pateiktu, ka nacisms ir briesmīgs. Es gribēju dot balsi tām sievietēm, kas piedzīvojušas šausmas koncentrācijas nometnēs, bordeļos, piemēram. Esmu domājusi par to, kā mēs runājam par vēsturi, kā mēs nemācāmies no vēstures. Domāju, ka mēs nevaram mācīties no vēstures, kurā trūkst balsis, kurā nav pārstāvēti visi tās dalībnieki un ilgāku laiku nav bijusi pārstāvēta puse iedzīvotāju balsu. Mums trūkst sieviešu liecību, arī citu cilvēku. Un tāpēc mēs nevaram mācīties no vēstures. Lūk, tas ir tas, kāpēc es rakstu. Šī grāmata, ceru, ka viņa kaut kādos brīžos ir arī smieklīga.
Ir.
Inga Gaile: O, paldies Dievam, vismaz tas. (smejas) Jā, tā sakritība, ka es arī esmu multimāksliniece, kurai ir divi bērni…
Un tu piedalies "Sieviešu stendapā", esi to radījusi.
Inga Gaile: Pie šūpuļa stāvējusi. Bet. Tā ir sakritība. Tas, ko es gribēju – dot balsi šādai sievietei, šādam cilvēkam, kurš grib strādāt, bet ir nonākusi šajā situācijā, kur viņai ir viens bērns uz rokām, otrs šeit [padusē], bērns ir zīdāms, tātad romānā bieži tiek pieminēta zīdīšana. Tajā pašā laikā viņai ir jāsaglabā sevi, savu balsi un cik tas ir grūti. Es teiktu, ka, pat ja kāds iedomājas, ka es esmu tāda vienīgā un tāpēc tas ir romāns par mani, tad viņš ļoti stipri maldās. Šādu sieviešu, šādu cilvēku ir ļoti, ļoti daudz.
Es arī varēju identificēties vairākas reizes, īpaši, kur ir kārtības uzturēšana ar mazu bērnu un paralēli strādāšana. Un arī smagu šķiršanos mēs vairāk vai mazāk esam piedzīvojuši visi, vismaz šajā vecumā.
Inga Gaile: Nav tik svarīgs dzimums. Protams, man ir svarīgi, ka viņa ir sieviete, bet domāju, ka smagas šķiršanās ir piedzīvojuši arī vīrieši, kur viņi jūtas izmisuši. Cerams, ka drīz varēs piedzīvot arī non-binary cilvēki, bet labi...
Jana, tavs dzejoļu krājums "Ledus debesis" gan ir par tevi?
Jana Egle: Jā, tas ir par mani. Stāstus es arī kategoriski atsakos teikt, ka tie ir par mani. Es izmantoju dzīves materiālu, bet viņu ļoti apstrādāju. Bet šī grāmatiņa ir par mani.
Tas, kas mani pārsteidza tavā dzejoļu krājumā, ja, teiksim, Ingas prozā un dzejā es redzu daudz paralēļu, līdzības arī valodas izmantojumā un attieksmē pret valodu, tad tava dzejas valoda, var teikt, radikāli atšķiras no tavas stāstu valodas. Stāsti ir uzrakstīti lakoniski, askētiski, ja ir runa par valodas, epitetu, eifēmismu izmantojumu. Savukārt dzeja ir ārkārtīgi krāšņa, tur ir tādas barokālas ainas. Kura ir īstā Jana?
Jana Egle: Abas. Abas ir īstās. Man ļoti patīk tā krāšņā, mežģīņu un tamborējumu pilnā valoda, bet stāstiem es viņu nekādi nevaru piemērot. Man vajag pateikt ļoti precīzi un ļoti tieši, tā, lai griež kā ar skalpeli, man vienkārši tā vajag. Bet dzejā es varu palaist tos zirgus.
Cik ilgi tapa šis dzejoļu krājums?
Jana Egle: Divdesmit gadus. Tas ir tas pats krājums, ko es mēģināju radīt, pirms sāku rakstīt prozu.
Inga, tavā romānā "Jaukumiņš" ir aprakstīta rakstnieces ikdiena, kā viņa mēģina rakstīt, būdama divu bērnu mamma. Cik daudz šī ikdiena un tas, ka tev bija jāaudzina divi bērni, ietekmēja tavu rakstnieces darbu, cik lielā mērā tu paliki kaut ko neuzrakstījusi, ko tu būtu varējusi uzrakstīt, ja tu, piemēram, būtu vīrietis, kam nav?
Inga Gaile: Jā, lūk, kam nav... Nu, protams, ka būtu jābūt, viņam arī būtu jābūt. Lietas jau mainās un uzlabojas. Vīriešiem ir jāuzņemas simtprocentīga atbildība par saviem bērniem, tad arī sievietēm būs vieglāk uzrakstīt to, kas viņām jāuzraksta. Bet par bērniem runājot, viņi man arī palīdzēja uzrakstīt, jo viņi mani disciplinēja. Es vairs nevaru atļauties būt tik haotiska, jo man ir kaut kāds noteikts laiks, kurā jāraksta. Man šķiet visā, kas notiek pasaulē, – Ukrainas karš un visādas diskriminācijas, ieilgusī mūsu varas nespēja pieņemt viendzimumu partnerattiecību likumu un ratificēt Stambulas konvenciju, – kad domāju par šo nespēju, esmu sapratusi, ka tur galīgi tāda kaunināšana nestrādā, cilvēki aizveras pilnīgi. Līdz ar to es pat negribu domāt, cik daudz es būtu varējusi uzrakstīt. Es vairāk gribu domāt par to, ko darīt tālāk. Piemēram, ir jādod sieviešu naratīviem vieta, nevis kaut kas jāaizliedz, bet jādod viņu naratīvam vieta.
Jana, tu arī esi divu bērnu mamma.
Jana Egle: Jā, esmu viņus izaudzinājusi pilnīgi viena.
Un tu arī atradi laiku rakstniecībai. Viņi gan jau bija lielāki…
Jana Egle: Kad dzeju sāku rakstīt, viņi arī bija pietiekami mazi. Meitai varēja būt četri gadi, dēlam seši, septiņi. Protams, ja man nebūtu visi šie pienākumi – divi bērni un visa dzīve, kas ap to risinās, – es, iespējams, būtu jau ātrāk sākusi nopietnāk rakstīt. Ļoti ilgi tas man bija patiešām, var teikt, hobija līmenī, vienkārši, lai izliktu no sevis tās lietas, kas sāp, ko nevienam nevar izstāstīt, tāpēc ir jāraksta dzeja.
Inga Gaile: Lūk, tas ir tas sievietes neapmaksātais darbs, ko mēs darām un kas mums ir tā kā liktenī. Jums vienkārši jādara šis darbs, un viņš ir nenovērtēts. Un tāda tā realitāte ir, kad bērni izaug, tad Jana uzraksta stāstu krājumu un ļoti spēcīgi ienāk Latvijas literatūrā. Tas jau atspoguļo to realitāti.
