Kultūras ziņas

Margaritas Stārastes jubilejai veltīta izstāde

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Izdota grāmata "Brunči Latvijā 19.–20. gadsimta sākumā"

Kupli, krokoti un ar slēptām kabatām. Vērienīgā pētījumā apkopota Latvijas brunču vēsture

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) laidis klajā jaunu grāmatu "Brunči Latvijā 19. gs.–20. gs. sākumā". Tas ir apjomīgs pētījums, kas veltīts tieši šai sievietes tradicionālā apģērba sastāvdaļai. Grāmatā apkopoti 500 brunči, kas ir daļa no muzeja apģērbu un tekstila kolekcijas, kas aptver visus novadus.

Enciklopēdiskais izdevums "Brunči Latvijā" ir jaunākais Latvijas Nacionālā vēstures muzeja zinātnisko rakstu sērijā. Visi izdevumā iekļautie brunči ir darināti un valkāti Latvijas teritorijā. Vairāk nekā 300 no grāmatā apkopotajiem brunčiem ir redzami fotogrāfijās.

"Muzeja uzdevums ir ne tikai vākt un saglabāt, bet arī popularizēt muzeja krājumu. Mēs to darām jau vairāk nekā 150 gadus, un mēs arī šai apģērbu un tekstila kolekcijai šogad 20. decembrī svinēsim 140 gadu jubileju. Ir pienācis laiks tieši brunču," teic LNVM Etnogrāfijas nodaļas vadītāja, projekta autore Sanita Zvidra.

Grāmatas sastādītāja, pētot muzeja krājumos esošos brunčus, īpašu uzmanību pievērsa šūšanas detaļām, paņēmieniem un materiāliem. Grāmatā brunči aplūkoti it kā no otras puses.

"Šeit, piemēram, ir brunčiem rūtaina josta, vienkrāsaina. Viena un tā paša auduma josta ir ļoti reti. Izņēmums vairāk ir Nīcas brunčiem, kur ir tas pats audums, speciāli austa sleja," skaidro muzeja Etnogrāfijas nodaļas galvenā krājuma glabātāja un grāmatas autore Una Dževečka.

Brunču modeļi, lai arī šķietami līdzīgi, tomēr atšķīrās pēc šuvuma dažādos novados. Parastiem brunčiem Zemgalē vai Vidzemē pietika ar trīs  metriem auduma, bet, lai brunči būtu gana kupli, Kurzemē izmantoja vairāk nekā piecus metrus auduma.

Pēc brunču darinājuma veida, auduma rakstiem senāk atpazina valkātājas lokālo piederību konkrētai apdzīvotai vietai.     

"Ja skatāmies vecākus brunčus, tad ir regulārs krokojums, kas ir uzvilkts uz diega, uz auklas, vai nelielas ielocītes. Vēlāk jau šuvums jostasvietā nedaudz sāka variēties. Piemēram, šiem brunčiem priekšpusē ir iešuves liktas. Šie ir samērā veci brunči. 19. gadsimta pirmā puse, vidus aptuveni, Rīgas apriņķis. Ir pieraksti, ka tur iekšā šuva auklu. Šeit ir arī jostas gali, nevis āķi, bet var sasiet brunčus ar šādām te audenēm," izrādot brunčus, stāsta grāmatas autore.

Viņa atklāj, ka pētot brunčus, nācies saskarties arī ar agrāk nepamanītiem pārsteigumiem: "Šiem pašiem Annas pagasta brunčiem ir kabata. Tā ir sānu vīlē iešūta kokvilnas auduma kabata. Bet tiem, kuriem sānu vīlē ir šāds pinuma veids, pat nezināju, kā nosaukt."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti