Ineses Zanderes "Stikla burtnīca" ir apjomā neliels, bet saturā ietilpīgs krājums, kura būtību labi izsaka jau tā vizuālais tēls, ko veidojusi māksliniece Anta Pence. Grāmatiņa ir maigi zilā krāsā, un vizuāli un arī taustāmi tās vāki atgādina sargājošo iepakojumu – ar pumpiņām –, kādā parasti iesaiņo dažādus trauslus izstrādājumus. Savā ziņā var teikt, ka arī saturs ir trausls izstrādājums, kas tomēr – kā jau pati dzīve – savijas ar skaudrumu un skarbumu.
Dzeja krājumā mijas ar stāstiem, kas arī kaut kādā ziņā tomēr vairāk atgādina dzeju.
Krājums sākas ar stāstu, kurā autore midzina bērnu un stāsta viņam dažādus stāstus, kuros – kā lasītājs var nojaust – atmiņas, reāli piedzīvotais, mijas ar fantāziju, iztēli, dažādiem paradoksāliem pavērsieniem, un nav pat svarīgi, kas ir patiesība, kas ne, nav pat svarīgi arī visu stāstīto saprast – galvenais, lai klausītājam būtu interesanti, lai viņa iztēlē uzburtos spilgti tēli un ainas.
Gan šajā pirmajā stāstiņā, gan visā krājumā dzejniece turpina viņai raksturīgās elegantās spēles ar valodu. Dažkārt izmanto arī ļoti savdabīgus vārdus, kas varētu būt īpašvārdi, bet, tā kā autore tos raksta ar mazo burtu, tad tie kļūst it kā par vispārinātiem tēliem vai personāžiem.
Nu, piemēram, viens dzejolis tā arī saucas "Vārdi", un tas sākas tā:
sapņa pirmajā cēlienā dzīres pilī
skanderbegs saskandina ar kaldabruņu
kristāmkausus
otrajā maksītis pihelšteinietis ar salomeju uz dīvāna
saspiežas imperatores sērkociņu kastītē
kur sērīgi ož un velvēs
miedzas osmaņu acis
Arī tālāk dzejolī ir vairāki savdabīgi vārdi, kuru nozīmi es pat sāku meklēt interneta avotos, bet dzejoļa noslēgums deva atrisinājumu, kas skan tā:
vārdi izbirst no mutes
un ripo kur kurais
bērniem nevajag saprast
vajag atrast un runāt
Tātad atkal šī doma, ka galvenais, lai ir interesanti, lai ir spēlēšanās, lai ir radošums. Kopumā krājums ir grūti izstāstāms, skaidrojams, analizējams, tas ir vairāk izjūtams – caur dažādām niansēm, detaļām, smalkiem pieskārieniem, nu gluži kā tīri fiziski šai grāmatai pieskaroties, mēs ar tausti sajūtam šos mazos izcilnīšus, kas ir uz grāmatas vākiem. Kopumā var teikt, ka grāmata pašā kodolā vēsta par cilvēka dzīves un dzīvības trauslumu, par mirklīgo un mūžīgo.
Šomēnes īpašs notikums izdevniecības "Latvijas Mediji" "Vakara romānu" sērijā, jo klajā nācis sērijas 300. numurs – par kuru kļuvis Maijas Krekles romāns "Lai nu kurš tas būtu".
Tā galvenā varone ir Elita – joprojām gana izskatīga, enerģiska, sportiska sieviete, kurai ir pienācis pensijas vecums, un viņa ir nolēmusi arī sev neliegt šādu jaunu dzīvi, ko dažkārt gan mēdz ironiski dēvēt par pirmsnāves atvaļinājumu. Viņa galīgi nejūtas kā seniore un pensionāre, tomēr strādāt viņai arī ir apnicis, jo kā nekā viņa grāmatvedes darbā nolauzusi 42 gadus. Un, lūk, viņas lēmums: "Tiklīdz sagaidīju vajadzīgo vecumu, iesniedzu atlūgumu, atnesu uz kantori torti un šampanieti, noklausījos patīkamus komplimentus, kuriem, gudra būdama, nenoticēju, bet izlikos, ka priecājos, pēdējo reizi sabučojos ar darba biedrenēm, lai gan dažai labai būtu labprāt iekodusi, un skaļi aizsitu durvis aiz sevis."
Atpūsties no rīta līdz vakaram, kā viņa ir iecerējusi vismaz sākotnēji, Elitai nemaz nesanāk, jo viņas dēls tieši tobrīd taisās šķirties. Elita ļoti mīl savu vedeklu un mazdēlu, un par viņas misiju kļūst – izstrādāt dažādus scenārijus, lai viņus atkal savestu kopā. Scenārijā ietilpst, piemēram, arī pielūdzēju aizbaidīšanas kampaņa, tiklīdz dēlam vai vedeklai uzrodas kāds jauns draugs. Kā tas viss beidzas – tas jālasa katram pašam, bet romāns kopumā ir mazdrusciņ smeldzīgs, jo tā centrā šobrīd ir tik aktuālā ģimeņu šķiršanās tēma, no kuras cieš bērni, kas tiek mētāti no viena vecāka pie otra, tomēr romānā ir arī daudz ironijas un humora, un rotaļīguma viegluma.
