Par būšanu, bet nevarēšanu
Saulainā, medus dzeltenā tonī iekrāsotos Andra Ogriņa astotā dzejas krājuma vākus gribas vērt vaļā patīkamās gaidās. Gaumīgais mākslinieces Elīnas Brasliņas noformējums vijas cauri arī grāmatas lappusēm, iezīmējot teorētiski domātās krājuma nodaļas, bet autora dzejoļi Kārļa Vērdiņa redakcijā domas un refleksijas atkal savelk kopā gluži kā bites vienā bišu stropā. Andris Ogriņš ir uzrakstījis veselu krājumu par dzīvošanu, par būšanu te un šajā mirklī, kas izrādījies cilvēka lielākais pārbaudījums.
Būt, bet vienlaikus nevarēt, nespēt dzīvot – tas ir šodienas pasaules lielākais paradokss.
Ja neskaita krājuma māksliniecisko noformējumu, tā saturs nerada tūlītējas un nepārprotamas asociācijas ar nosaukumu. Spārni kā brīvības tēls – iespēja aizlidot un aizbēgt parādās grāmatas ievaddzejolī, taču ko gan dod spārni pat bitei, ja tā dienu no dienas lido vienā un nemainīgā maršrutā, instinktīvi arvien atgriežoties mājās. Arī Andra Ogriņa liriskais varonis ir sastindzis, jo iesprostots sevī un savā pretrunu plosītajā esībā – viņā arvien ir palikusi vēlme lidot, bet ticība šīm spējām ir zudusi. To sagrāvusi realitāte, kur fonā skanošām kara zalvēm mājo apziņa, ka dzīvē nekas nav ietekmējams, ka viss notiks neatkarīgi no tā, ko darām, jūtam, gaidām. Autora dzejoļos iezīmējas pasaules un liriskā varoņa pretnostatījums, tas ir cilvēks pret visu pārējo pasauli, cilvēks – vientuļnieks, cietējs, nesaprastais, kareivis, vērotājs; cilvēks – skumju, naida, dusmu pilnais; cilvēks, kas izmisīgi grib dzīvot, bet to nespēj, nevar. Viņš ir viss, bet nekas un neviens vienlaicīgi.
Šo pretnostatījumu iezīmē vairākkārt pieminētais loga tēls Andra Ogriņa dzejas krājumā. Pašizolējies no apkārtējās pasaules, noslēdzies savā stropā, viņš pasauli vēro caur stiklu, bet ikviens logs visdziļākajā tumsā pārvēršas spogulī, un ārpasaule, kura, vēl pirms mirkļa vērota vēsi un distancēti, nu top par liriskā varoņa iekšējās pasaules atspulgu.
Logs ilgu laiku bijis kā siena, kas pasargā no redzētā un ļauj tajā pārlieku neiesaistīties, novelk robežu, kalpo par attaisnojumu plikai vērošanai.
Taču būt tikai novērotājam nav iespējams. Tāpat kā cilvēks savā pasaules uztverē nekad nespēj būt absolūti objektīvs, un citu vērojumi patiesībā ir sevis apzināšanās. Andra Ogriņa dažbrīd ļoti koncentrētās un precīzās dzejas rindas lēni, bet mērķtiecīgi ilustrē cilvēciskās norobežošanās pašiznīcinošo dabu.
Turpat cieši klāt izolētībā un izmisumā ir Dieva tēls, ar kuru Andra Ogriņa radītais liriskais varonis sarunājas tumšākā izmisuma brīžos. Izdzīvot vienu kara gadu ar vasaru, kuras "lampiņas izdeg viena pēc otras" (Par bites tiesu, 16), rudeni, kurā vērot lapu dzīslojumu un ziemu, kurā sniegs pārvēršas pelnos, iespējams, vien apzinoties kāda augstāka spēka klātbūtni. Šeit tas ir Dievs, kura varā ir mainīt notikumu gaitu, taču pat viņš šodienā ir bezspēcīgs, pat Dievam šis gads bijis par grūtu.
Gandrīz tikai nojaušama krājuma "Par bites tiesu" noslēguma daļā ieskanas cerība. Varbūt tas jaunatnākušā pavasara dēļ, bet varbūt, ieskatoties spogulī, iespējams atrast daudz vairāk iemeslu dzīvot un lidot:
"nakts tumšzilā roka kaut kur atkal izsēja nāves
kamēr miegs ap mani stādīja putnu dzīvžogu
visas iespējamās upes saplūda galvā
pa nāsīm tecēja pilna pelēkā krasta varavīksne
novirzot spektru no atvērtā prāta loga
un kāds pamodies muļķīgi pajautā vai guļot es
staigāju
nē
tikvien kā bezgalīgajos spārnos pacēlies
laižos" (Par bites tiesu, 72)
Mīlestības dziesmas blūza skaņās
Ja rudens būtu dziesma, tas skanētu tieši tā – blūza smeldzīgajā pavadījumā un ar Jāņa Elsberga dzejoļiem vārdu vietā.
Pēc skaita piektais tulkotāja, atdzejotāja un redaktora dzejas krājums "Bez variantiem" nupat iznācis izdevniecībā "Aminori". Autora pēcvārdā lasām, ka īpašu vienojošo koncepciju starp grāmatā iekļautajiem dzejoļiem meklēt nav vērts, jo tās tur vienkārši nav. Tomēr kopēja noskaņa grāmatā ieskanas gan – tās ir rudenīgi melanholiskas, bet ļoti atklātas blūza dziesmas dzīvei, šodienai un mīļotajai.
Apšaubu un prātoju, vai vīrieši dažādos vecumos mīl dažādi. Ja tomēr tā ir, tad "Bez variantiem" ir dzejas par nobrieduša vīrieša mīlestību. Tiesa gan – briedums neizslēdz šaubas, bailes, skumjas un vientulību. Tomēr neatkarīgi no gadu skaita mīlestība paredz pilnīgu ļaušanos un izšķīšanu otrā, bet briedums tajā ienes kļūdu atzīšanu, vietumis arī padošanos, piedošanu sev un otram. Mīlēt briedumā nozīmē arī labi apzināties savu aizgājušo jaunību, un Jānis Elsbergs savos dzejoļos ļauj liriskajam varonim ironizēt gan par savu vecumu, gan ķermeni un sirmojošo bārdu.
Runā, ka ap zināmu vecumu cilvēkam kļūst vienaldzīgas citu domas un paša tēls sabiedrībā. Jāņa Elsberga dzejoļi krāšņi iedzīvina šo patiesību, atklājot ne vien nobriedušas personības samierināšanos pašai ar sevi, bet arī cilvēka pilnīgu atbrīvošanos no sabiedrības noteikumiem, stereotipiem un vēlmes iekļauties sistēmā. Šīs grāmatas liriskais varonis vairs necenšas izlikties par labāku, skaistāku, gudrāku.
Pavasarī, cerot uz atdzimšanu, viņš guļ zilsniedzītēs, bet rudenī izmisīgi gaida glāstu, nebaidoties izklausīties un izskatīties alkatīgs.
Autora balss, cauri lappusēm iedzīvinot lirisko varoni, ir droša un skanīga. Tajā atpazīstam kaut ko no Aleksandra Čaka klusās, bet drosmīgās melanholijas, arī Jāņa Elsberga liriskais varonis savā dzejā nebaidās "klīst ielās viens pats, meklējot mīļotās glāstu vai vārdu". Reizēm viņš klīst nedaudz iereibis, citreiz pavisam skaidrs un atvēries pasaulei, kurā kaut kur ir arī viņa – tā vienīgā, mīļā, skaistā un stiprā.
Sieviete Jāņa Elsberga krājumā ir visuma centrs – tā viena vienīgā, ap kuru griezties, tā, kuras dēļ mainīties, atteikties, tā, kuras priekšā krist ceļos, atdoties un tā, kurai piekāpties. Tā ir sargājama sieviete, kuru nerādīt citiem. Lasītājam to iespējams iepazīt vien caur liriskā varoņa acīm, Jānis Elsbergs to silti ieslēpis dzejoļos, kas vietumis izskan kā bezgalīgi garas mīlestības vēstules, bet citviet – grēku atzīšanas.
"Bez variantiem" reflektē arī par pasaules un šodienas dzīves aktualitātēm. Reižu pa reizei dzejoļos ieskanas sarunas ar Dievu, tās gan bez Andrim Ogriņam raksturīgās goddevības, bet ar tikpat lielu paļāvību uz augstākas varas esamību un spēju mainīt pasaules ritējumu. Zinot autora aizraušanos ar blūzu, gribot negribot rodas vēlme šo mūziku atrast arī krājumā "Bez variantiem", un tā te patiesi rodama. Jānis Elsbergs nebaidās no dzejas muzikalitātes, kas ieskanas vietumis banālās (autora apzīmējums) atskaņās, dažviet tekstos lasāmi arī rindu atkārtojumi. Taču visprecīzāk blūza notis saklausāmas liriskā varoņa balsī – ironiski atklātā, bet melanholiski smeldzīgā vienlaikus.
No piepīpētiem un skumju piedūmotiem bāriem Jānis Elsbergs blūzu iznesis parkos, ielās, ienesis istabā un spēlē to viņai, tai, kura gatava klausīties visas pasaules skumjas:
"Tu mani ieraugi
Tādu,
Kas arī vēl turas.
Tu nerausti,
Muguru noglāsti manu
Zem jakas.
Kā man uzdāvināt tev
Savu rudeni
Un palikt bezlaikā dzīvam?
Tāds ir jautājums." (Bez variantiem, 66)
Apļu centru meklējot
Autora debijas grāmata ir notikums ikvienam, kas saistīts ar grāmatas radīšanu līdz tās nonākšanai grāmatnīcu plauktos. Šovasar iznākušais dzejnieces, publicistes un atdzejotājas Lindas Gabarajevas debijas dzejas krājums "Apļi" ir notikums arī lasītājam – galvenokārt tādam, kas prot novērtēt izteiksmes tīrību un domu plašumu. Krājuma publicitātes materiālā "Apļu" redaktors Artis Ostups atsaucas uz modernisma tradīciju Lindas Gabarajevas dzejā, un, lai gan autores tekstos ieskanas spēcīgas individuālisma notis, tajā tikpat ļoti saklausāma vēlme iekļauties, būt piederīgai un atrast savu centru.
Šī dzejas krājuma apskatu gribētos sākt ar grāmatas dizaina atzīmēšanu. "Apļu" lappusēs skatāmas mākslinieka Aigara Opincāna gleznas, kas veido asociācijas ar apļa kā formas nebeidzamību, mūžību un noslēgtību vienlaikus. Savukārt dizaineres Antas Pences noformējums ar pārlocītām dubultlapām rada neparastu sajūtu, ka krājumā bez acīm redzamā un salasāmā ir paslēpts vēl kas vairāk. Līdzīgi tas ir ar Lindas Gabarajevas dzeju, kurā fiksēti jūtīgi, dažbrīd pat pārjūtīgi pasaules tvērumi, kuros tomēr vērojama autores vēlme norobežoties no emocionālā piesātinājuma, skatīties uz visu it kā no malas.
Būt aplim, pilnīgam un pašpietiekamam, pasaulē, kurā viss visapkārt ir asu stūru pilns, nav viegli.
Apļi Lindas Gabarajevas dzejā ir kā drošības salas, kā robeža, kas novilkta un kurai pāri tikt drīkst vien tuvākie.
Dzejas krājuma koncepcija rada asociācijas arī ar apļiem ūdenī, kad tajā tiek iemests akmens. Straujā oļa kustība rada vibrācijas, apļi arvien virzās prom no centra, paplašinot un paplašinot trajektoriju, līdz visa ūdenstilpe ir sajutusi vibrāciju, ko aiz sevis atstājis akmens. Ir sarežģīti viennozīmīgi definēt, kas ir bijis akmens Lindas Gabarajevas liriskās varones ūdeņos, taču viļņošanās notiek – apļi top arvien vērienīgāki un plašāki, skaidri iezīmējot savas robežas. Arī autores dzejoļos vērojama robežu pārkāpšana – šur tur vēl iezīmējas bērnības aplis ar atsaucēm uz Harija Potera reālijām, turpat blakus dzejoļi par būšanu mātei. "Apļos" notiek pieaugšana, varbūt klusi un negribīgi, varbūt pat līdz galam neatzīstot, ka pieaugt ir labi un droši, taču saviļņotu ūdeni apstādināt nav iespējams.
Dažbrīd gan Lindas Gabarajevas dzejas krājumā "Apļi" iekļautie teksti rada sajūtu, ka attālināšanās no centra notikusi pārāk strauji. Tik strauji, ka kodols vairs nav atrodams. Iespējams, tas autores apzināti apslēpts, ar nodomu piesegts aiz distancētības, vērojumiem, ļoti dziļiem, bet vēsiem pasaules pierakstiem.
Šķiet, katrs dzejolis varētu būt atsevišķs ūdens aplis pats par sevi, kaut kas tos vieno, bet, tiklīdz lasītājam ir sajūta – tūliņ, tūliņ kodols tiks notverts, autore ar liriskās varones palīdzību atkal aizved no tā prom.
Šāda sava veida spēlēšanās rada intrigu, taču no lasītāja tā pieprasa pacietību un paļāvību, ka saviļņoto ūdeņu straume kustas ar mērķi.
Noslēgtība ir Lindas Gabarajevas debijas krājuma "Apļi" kopējā noskaņa, taču šajā ciešajā klusumā ir tik daudz dziļuma, ka apstāties meklēt tā centru nav iespējams:
