Savā vizuālajā tēlā tās gan ir stilistiski līdzīgas, abas papildina Toma Kalninska ilustrācijas. Saturiski savukārt tās atklāj visai lielu atšķirību starp kaķu un suņu būtību, tomēr vienojošais ir lielā sirsnība un mīļums, kas plūst no abām šīm grāmatām.
Kaķu stāstos atklājas ļoti plašs kaķu raksturu un izdarību spektrs. Tie rakstīti gan no cilvēku skatu punkta, gan no pašu kaķu redzes leņķa. Ir amizanti un jautri stāsti, bet ir arī skumji un smeldzīgi.
Dzintara Tilaka stāstā iepazīstam mūziķa Riharda un runča Čerņa satikšanās stāstu, kas notiek, pateicoties pārpratumam, tajā iesaistīta kāda skaista sieviete, uz kuru Rihards uzmetis aci. Šo sievieti Rihards nedabū, toties kļūst par gādīgu Čerņa saimnieku.
Ar ļoti šerpu raksturiņu ir apveltīta Ilzes Eņģeles stāsta varone – Eiropas īsspalvainās šķirnes kaķenīte Fice. Viņas vizuālais tēls ir visai maldinošs – rozā maigās kaķpēdiņas un elegantais smilškrāsas kažociņš, izrādās, sevī slēpj prasmīgu teroristu. Un jo īpaši izdomas bagāti viņa terorizē savas saimnieces kavalierus. Stāstā varam būt liecinieki, kas notiek, kad pie Fices saimnieces ierodas Rihards, pareizajai noskaņai tiek uzlikta Maika Oldfīlda mūzika, iedzerta daudzsološi smaržojoša kafija un radusies arī pirmajam skūpstam piemērota atmosfēra… un notiek diezgan trakas lietas, par ko, protams, parūpējas Fice…
Evijas Gulbes stāstā savukārt kaķu saimnieki ļoti labi atpazīs daļai kaķu piemītošo nepārvaramo tieksmi pēc Ziemassvētku eglītē sakarinātajiem rotājumiem vai jebkādiem citiem aizliegtiem priekšmetiem. Lai arī cik augstu tie būtu sakārti, lai arī iespējamība tos sasniegt būtu pret visiem veselā saprāta veiktiem mērījumiem, kaķi mēdz pamanīties tos sasniegt. Un tas izdodas arī stāsta galvenajai varonei – kaķei vārdā Lauva.
Kā īsts džentlmenis savukārt uzvedas Sandras Švarcas stāsta galvenais varonis Skaramušs, ko kāda sieviete vienu rītu atrod pie savām durvīm kartona kastē. Skaramušs nekad uzstājīgi neņaud, neplēš mēbeles, asinot nagus, un arī visādi citādi ir paraugkaķis. Bet pats galvenais – viņš izglābj savu saimnieci no kāda nelietīga blēža nagiem, atmaskojot viņa ļaunos nolūkus. Stāsts liek aizdomāties, ka varbūt tā nemaz nav tāda nejaušība, ja kāda cilvēka dzīvē ienāk kaķis, – varbūt viņš ienāk tad, kad ir visvairāk vajadzīgs.
Ir arī vairāki stāsti par kaķiem, kuriem nācies izbaudīt ļoti skarbu dzīvi, pirms tie satikušies ar saviem saimniekiem.
Tā ir Pūciņa no Ramonas Indriksones stāsta, un tas ir ielas kaķītis, iesaukts par Dejotāju, jo viņš kustas atšķirīgi no citiem kaķiem un viņam ir īsa aste. Kādā ļoti aukstā dienā, kad Dejotājam draud nosalšana, notiek viņa liktenīgā satikšanās ar Edīti, kura viņu izglābj, nokristī par Vipsaku Pusasti, un stāsts beidzas laimīgi.
Tieši tāpat par dažādiem suņiem dažādos laikos – gan ar humoru, gan smeldzi – vēsta suņu stāstu grāmata.
Taču absolūti ikvienā no tiem atspoguļojas tieši suņiem raksturīgā – īpašā spēja mīlēt.
Kā grāmatas priekšvārdā raksta rakstniece Kristīne Ilziņa – "Man liekas: kaut kādā mērā suņi ir eņģeļi. Debesu vēstneši. Viņi atgādina mums par to labāko, kas ir mūsos. Jo suns patiešām mīl savu cilvēku no visas sirds, bez nosacījumiem. Kaut mums vienmēr būtu kāds, kas mūs mīl tikpat cieši un nemainīgi, kā mūs mīl mūsu suņi!"
Grāmatā iepazīsim gan melno smukuli Džastinu, gan rudo, drosmīgo korgiju Moņu, gan mākslu mīlošo bulterjeru Bonzo un daudzus citus suņus, katru ar savu īpašo stāstu un likteni.
