Stjuarte-Smita par to raksta ļoti daudzslāņaini, poētisms mijas ar konkrētu pētījumu datiem un spilgtiem piemēriem no viņas pašas pieredzes.
Autore ir britu psihiatre un psihoterapeite, kura vienā brīdī pati pievērsusies dārzkopībai. Sākotnēji tas pat nav bijis ar lielu entuziasmu, vienkārši viņas vīrs ir dārzu dizainers, un viņai gribējies vīru atbalstīt, būt zinošai par viņa darbu. Taču ātri vien viņa bezgalīgi iemīlējusi dārza darbus, atklājot, cik ļoti tie viņu iekšēji atjauno, attīra un uzlādē. Cik tie ir labs pretsvars viņas darba dzīvei – tobrīd viņa strādāja par psihiatri valsts veselības aprūpes iestādē un uzturējās pārsvarā klīnikas telpās.
Grāmata vēsta gan par fizisko darbu, ko pieprasa dārzs un kas arī ir ļoti svarīgs, bet galvenokārt jau par ļoti svarīgiem garīgiem procesiem, kas notiek cilvēkā, kad viņš ir mijiedarbībā ar dabu. Kādā vietā ir tāds citāts – "kopjot dabu ap sevi, mēs kopjam dabu arī sevī".
Autore ir pārliecināta, ka
vēlme būt saskarsmē ar dabu kaut kur dziļi mīt katrā cilvēkā, kaut arī viņam pašam tā nemaz neliekas, un viens no iemesliem ir kaut vai tas, ka – ja raugāmies no evolūcijas skatu punkta – cilvēki lielās, blīvi apbūvētās pilsētās dzīvo salīdzinoši neilgi – tikai sešās paaudzēs.
Turpretī tiešā dabas tuvumā cilvēki ir dzīvojuši 350 000 paaudzēs. Tātad ļoti ilgstoši cilvēka smadzenes attīstījās dabas pasaules kontekstā, tāpēc tām nav tik vienkārši optimāli funkcionēt nedabiskajā pilsētas vidē.
Grāmatai ir 13 nodaļas, un katra tā pievēršas dabas un cilvēka attiecību dažādiem aspektiem. Piemēram, ir nodaļa, kurā viņa pēta dārzkopības vēsturi dažādās kultūrās, interesanti uzzināt, ka, piemēram, svētais Benedikts 5. gadsimtā bija tas, kas revolucionāri izmainīja attieksmi pret dārzkopību – līdz tam tā iekļāvās tā sauktajā grēku izpirkšanas darbu kategorijā, bet Benedikts pret to attiecās ar lielu godbijību, uzskatot, ka gara dzīves pamatā ir tieši attiecības ar zemi, tāpēc benediktīniešu klosteros bija dārzi, kurus kopt bija svētība un kas radīja mierpilnu un meditatīvu vidi.
Ir arī nodaļas, kurās autore iepazīstina ar dažādām mūsdienu dārzkopības programmām un terapijām, kādu pasaulē, izrādās ir ļoti daudz, un galvenokārt jau ar to rezultātiem, kuri pierāda darba dārzā dziednieciskos rezultātus.
Piemēram, var uzzināt par Ņujorkas dārzkopības biedrības programmu "Green House", kas izvērsta Raikera salā, uz kuras atrodas astoņi cietumi. Šī programma dod iespēju cietumniekiem audzēt un kopt augus, apgūt arī zināšanas par dārzkopību un pēc atbrīvošanas piedāvā arī prakses vietas. Rezultāti ir pozitīvi – jo tie, kas izgājuši šo programmu, atkārtoti daudz retāk atgriežas cietumā.
Grāmatā citēts programmas dalībnieka Martina teiktais par darbu dārzā:
"Iekštelpās valda negatīvisms, kņada un vardarbība. Te, ārpusē, var atkal atrast sevi. Šī ir kā maza saprāta saliņa uz lielas neprāta salas."
Grāmatā arī daudz piemēru, cik labvēlīgi darbs dārzā ietekmē cilvēkus ar dažādām psihiska rakstura problēmām. Šajā jomā autorei ir īpaši dziļas zināšanas, un viņa arī skaidro visus procesus, kas notiek cilvēka smadzenēs un nervu sistēmā, kad viņš ir saiknē ar dabu.
Katru nodaļu Stjuarte-Smita uzsāk ar kādu ievērojama cilvēka citātu – un viena no skaistākajām nodaļām "Ziedu spēks" sākas ar slavenā gleznotāja Kloda Monē citātu, kurš ir teicis, ka, iespējams, tieši ziediem viņš var pateikties par to, ka kļuvis pat gleznotāju.
Pieminēts arī Zīgmunds Freids, kurš arī ļoti mīlēja ziedus, jo īpaši orhidejas un vēl jo īpašāk orhideju "Nigritella nigra", ar kuru viņam saistījās ļoti romantiskas atmiņas.
Nodaļa risina ļoti daudz interesantu jautājumu par ziediem – kā vispār sākās cilvēku mīlestība pret ziediem? Ko mums dod ziedu skaistums? Kādas sajūtas mūsu zemapziņā izraisa to smarža?
