Pirmie burti un zilbes daudziem bērniem laiku laikos ir sākušies ar ābeci, bet kam radās ideja radīt lasītprasmes apgūšanai veltītu speciālu grāmatu?
"Par lasītprasmes apguvi kopumā, kas ir saistīta un faktiski iet roku rokā ar reliģisko tekstu apguvi, mēs runājam, sākot ar viduslaikiem, devīto gadsimtu, kad Kārlis Lielais Maincas koncilā nosaka, ka bērniem ir jāmāk tēvreize un ticības apliecība, un tātad būtu arī jāmācās lasīt," norādīja Grudule.
Tolaik gan lasītprasmes apguvei izmantoja tāfelītes, bet senākās ābeces saglabājušās no 15. gadsimta vidus.
"Pašās pirmajās ābecēs bija tikai burti, zilbes un atsevišķi teksti lasīšanai, ar rakstīšanu nenodarbojās, tā parādījās vēlāk.
Daudz vēlāk parādījās arī tādas ābeces, kurās bija aritmētika, bet tādu ir ļoti maz. Tad radās ābeces atsevišķi zēniem, meitenēm, dzelzceļniekiem, kolhozniekiem, karavīriem un, protams, arī pieaugušajiem. Ābece jau pamatā bērnam vienam pašam neko nedod, ir vajadzīgs skolotājs vai tēvs, māte, kurš māca. Tā nav pašmācības grāmata," skaidroja Cibuļs.
Interesanti, ka, ābeci sastādot, tās autoriem visos laikos bijis jāsaprot, ka ābecē drīkst likt tikai tādas zilbes un vārdus, ko bērns varēs saprast.
"Piemēram, eskimosu ābecē nav vārda "koks", jo tur, kur dzīvo eskimosi, koki neaug. Vārds "koks" kā jēdziens parādās tikai lasāmgrāmatā. Tātad ābecē jābūt tai videi, kas ir apkārt, lai bērni zinātu, kas tur aug, kādi dzīvnieki dzīvo, kā jāģērbjas, kas jāēd, kādi svētki jāsvin. Tikai lasāmajā grāmatā jau ir viss pārējais," norādīja Cibuļs.
Latvijas vēsturē vārds "ābece" tika pārņemts no vācu valodas, bet ābeces nosaukums dažādās valodās var būt ļoti dažāds. Mūsu kaimiņiem igauņiem, piemēram, uz grāmatiņām nav rakstīts ABC, bet gan ABD, jo c burtu viņi neizmanto. Lietuvieši savukārt uz savām ābecēm neraksta vārdu "ābece", bet gan dažādus nosaukumus – "Saulīte", "Cīrulītis" un citus.
"Ābece ir brīnišķīgs piemērs arī, kā uzzināt pedagoģiskās domas vēsturi. Senākā patiešām ir burtošanas metode, kas, īsi sakot, nozīmē, ka bērnam tiek mācīts apgūt līdzskani, velkot līdzi patskani. Bet tad, kad sāk mācīties lasīt kopā vārdiņu, šie liekie patskaņi ļoti traucē, jo tad, kad bērniņš pareizi izlasa burtus, nedzird pareizo vārdu," stāstīja Grudule.
Ar laiku ābeču veidotāji apsviedušies, ka no liekajiem patskaņiem, mācot burtus, ir jāatsakās. Tad radās skaņošanas metode, kad, redzot burtu, ir jānosauc skaņa, ko tas rada.
"Ja runājam par latviešiem, Stenders sper pirmo soli skaņošanas virzienā, jo vecajā drukā mums ir čupu burti, kā zināms. Piemēram, pēc vācu parauga sch mēs lasām kā š. Mums ir vārds šalkt, kas vecajā drukā sākas ar sch. Stenders ir pirmais, kas norāda, ka te nav jālasa sc un h, bet, ja ir šī trīs burtu kombinācija, tas ir š. Stenders līdz ar to ieliek pirmo soli skaņošanas virzienā," norādīja Grudule.
Gothards Frīdrihs Stenders deva pienesumu ne tikai skaņu veidošanas mācībā, bet 1787. gadā, iedvesmojoties no saviem ceļojumiem citviet pasaulē, viņš iespieda "Bildu ābici" – pirmo ilustrēto latviešu ābeci.
"Blakus attēliem vēl jāpiemin arī Stendera divrindītes, kas arī veicina un stiprina bērna atmiņu un palīdz iegaumēt burtiņu.
Tātad vispirms vizualizēt attēlā redzamo notikumu, tad apgūt burtu, un tad kaut kādu mācību vai ideju, kas paliks prātā. Ja runājam par Stendera ieguldījumu, tas, pirmkārt, ir solis skaņošanas virzienā. Otrkārt, tie ir laicīgi teksti, kas arī, manuprāt, ir būtiski, jo faktiski līdz tam mēs varam runāt tikai par katehisma ābecēm, kurās reliģiskā mācība apvienota ar alfabēta apguvi. Treškārt, tie ir attēli, kas palīdz redzes atmiņā paturēt konkrēto burtu," apkopoja Grudule.
Nākamais solis ābeču attīstībā ir to papildināšana ar dažādiem uzdevumiem, kas liek bērniem darboties interaktīvi, ābecē zīmēt, rakstīt, ar tās palīdzību mācīties arī dziedāt un doties rotaļās. Tātad bērns jau kombinē dažādas maņas mācību vielas apguvē. Tas saistīts ar 19. gadsimtu, kad bērna loma ģimenē būtiski pieauga un pieaugušajiem kļuva svarīgi, kā uzlabot mācību procesu tā, lai bērns pēc iespējas vieglāk un ātrāk iemācītos lasīt.
