Jautājumu, par kuriem vērts padomāt, ir tiešām daudz, tāpēc aicinām ieklausīties arī ekspertu padomos. Rakstu sērijā "5 + 5" piedāvājam piecu grāmatu izlasi, kuru centrā kucēni un ģimenes, bet uz pieciem svarīgiem jautājumiem, kurus vērts pārdomāt, pirms lemjat par labu kucēnam, atbildes sagatavojusi kinoloģe Monta Sofija Priede.
Ilze Meistere "Mammū-ū, gribu sunīti!
Māksliniece Gundega Muzikante
Izdevējs – "Zvaigzne ABC"
Īsti laikā visiem topošajiem suņu īpašniekiem būs Ilzes Meisteres grāmata "Mammū-ū, gribu sunīti!". Lai gan grāmatas centrālais tēls ir korgijmeitene Stella, šo droši var sauktu par rokasgrāmatu topošajiem suņu saimniekiem. Grāmatu veido stāstiņi iz sunenītes Stellas dzīves. Stāstiņi nav gari, un patiesībā tie ir kā vadmotīvs jautājumiem, kas seko aiz katras nodaļas. Vai jūsu māja piemērota sunim? Vai esat gatavi suņa dzīvē ieguldīt laiku un finanses? Un kā ar atbildību – vai tā būs pa spēkam un pirmais entuziasms ātri neapsīks? Ļoti būtiski ir šiem jautājumiem nepaskriet garām un izrunāt tos gan ģimenē, gan ar bērnu. Grāmatā ir arī daudz ļoti konkrētu padomu arī par suņu kopšanu, audzināšanu, izglītošanu. Jāpiemin mākslinieces Gundegas Muzikantes ilustrācijas, kurās suņiem tik skaistas un dzīvas acis, un katra lapa jau atkal ir īsts mākslas darbs. Ilzes Meisteres un Gundegas Muzikantes kopdarbu, grāmatu "Mammū-ū, gribu sunīti!", noteikti glabājiet mājas bibliotēkā un pāršķirstiet ar bērniem ikreiz, kad jautājums par sunīti kļūst atkal skaļš un aktuāls.
Ilzes Meisteres grāmata "Mammū-ū, gribu sunīti!" atbildēs uz daudziem būtiskiem topošo suņu saimnieku jautājumiem. Taču – kā ir ar ģimenei draudzīgākajām suņu šķirnēm? Jautājums ekspertei – kuras ir ģimenei draudzīgākās suņu šķirnes?
Atbild kinoloģe Monta Sofija Priede: Ir vairākas ģimenēm ar bērniem piemērotas suņu šķirnes, tomēr pirmā, kas tiek izcelta kā piemērotākā, ir labradori. Tas tādēļ, ka labradoru raksturs un dzīvesprieks diezgan labi saskan ar ģimeņu ikdienas dinamiku. Lai arī šie suņi ir arī ar izteiktām darba spējām (labradori ir, piemēram, suņi asistenti, pavadoņi), to darba prasmes – būt par cilvēka pavadoni un līdzgaitnieku – ļoti labi iet kopā ar ģimenes kontekstu. Vēl vērts pieminēt arī franču buldogus, zelta retrīverus, īru seterus, mopšus, ņūfaundlendus, kavaliera karaļa Čārlza spanielus. Visi šie suņi ar savu temperamentu, pozitīvismu un enerģiju labi iederētos ģimenē ar bērniem.
Zane Zusta "Toto atkož noslēpumu"
Māksliniece Linda Valere
Izdevējs – "Zvaigzne ABC"
Tāpat kā kucēns Toto grāmatiņā atkož kādu noslēpumu, lasītājs pamazām iepazīst šī stāsta burvību. Sižetiski grāmatiņa ir par kucēnu Toto, kurš iejūtas jaunajās mājās un iepazīstas ar savu saimnieku, līdz kādu dienu saimnieks nokļūst slimnīcā, bet Toto spiests dienas pavadīt kaimiņienes gādībā un bezgalīgās ilgās pēc sava cilvēka. Zemslāņos grāmata ir par pieaugšanu, jā, arī fizisko, bet pamatā tieši emocionālo. Par to, ka, tikai pieredzot noteiktas situācijas vai nonākot tādās vai citādās attiecībās, mācāmies just vairāk un stiprāk. Tā arī Toto pa īstam izprot ilgošanos un sapņošanu tikai tad, kad piedzīvo zaudējumu. Bērniem šī grāmata būs jauks, brīžiem amizants stāsts par kucēnu Toto un lappuses, kas palīdzēs apgūt svarīgas emocijas. Tā atgādinās arī par atbildību, kuru uzņemamies, kad izlemjam par labu mājdzīvnieku ieviešanai. Pieaugušajiem? Lappuses, kurās mazliet aizlūst balss. Lasiet, ja lappusēs vēlaties piedzīvot atgādinājumu par to, cik svarīgi dzīvē ir sapņot un cerēt, par īstu draudzību un pieķeršanos, sajūtu, ka tikai ar pieredzi saprotam to, ko jūtam, un jūtam vairāk nekā vakar, par atbildību pret otru, kuru esam pieradinājuši.
Zane Zusta bilžu grāmatā "Toto atkož noslēpumu" ir stāsts par suņuku, kas nupat pieņemts ģimenē, tāpēc jautājums ekspertei – kādi būtu suņu saimnieka pirmie uzdevumi laikā, kad kucēns tikko sācis dzīvot jaunajās mājās?
Atbild kinoloģe Monta Sofija Priede: Pirmkārt, vajadzētu dot laiku sunim aprast ar jauno vidi, ģimenes locekļiem un tad pakāpeniski un pamazām sākt iepazīstināt ar citiem cilvēkiem (ciemiņiem, sākot ar vienu, diviem, pamazām palielinot skaitu). Vēlāk jau sākt pakāpeniski suni iepazīstināt ar jaunām vietām. Tas viss ietilpst kucēnu socializācijas procesā, kas ir atsevišķa raksta vērta tēma. Sunim mājās jāatvēl sava vieta, kur tas netraucēti var atpūsties, īpaši skatoties uz šo kontekstā ar bērniem, kas mēdz neievērot kucēna robežas par spēļu un atpūtas laiku. Nozīmīgi jau pašā sākumā bērniem mācīt, ka suns nav rotaļlieta un sunim primāri ir viens saimnieks, tāpat kā saskarsme ar suni ir pieļaujama tikai pieaugušo klātbūtnē. Tas ir drošības aspekts un arī to pašu robežu ievērošana.
Jau no sākuma vēlams izveidot noteiktu kārtību – ēšanas laiku, pastaigu laiku, apmācību laiku. Svarīgi pie šī režīma turēties, jo suņi kopumā pieķeras noteiktai kārtībai un labprāt tai seko. Tas savā ziņā viņiem dod arī miera sajūtu. Kārtībā ietilpst arī nokārtošanās, gulēšana vai negulēšana saimnieka gultā un tā tālāk. Izdomājiet kārtību un pie tās pieturieties – tikai tādā veidā iespējama efektīva sadzīves apmācība un iespējami mazāki nedarbi. Par nedarbiem runājot, svarīgi atcerēties, ka jebkas, ko nevēlaties, lai suns sagrauž, ir vienkārši jānovāc tā, lai suns to nevar dabūt. Negaidiet no kucēna, ka tas pats izdomās, ka konkrētie apavi jums ir ļoti dārgi un mīļi.
Amēlija Žavo "Mana digitālā ģimene"
Māksliniece Annika Masona
No franču valodas tulkojusi Agnese Kasparova
Izdevējs – "Latvijas Mediji"
Viedierīces ir mūsdienu cilvēka spožums un posts. Tās padarījušas cilvēka dzīvi daudz ērtāku, taču vienlaikus – tās nošķir mūs no citiem cilvēkiem un ne tikai. Beļģu autore Amēlija Žavo, kas latviešu lasītājiem zināma ar grāmatu "Mana negantā dienā", bilžu grāmatā "Mana digitālā ģimene" stāsta par ģimeni, kurā nupat ienācis kucēns vārdā Cepumiņš. Viss ir lieliski līdz brīdim, kad bērnu prātus un laiku pārņem mobilie telefoni, planšetes un datorspēles. Cepumiņa skumjas un vientulība ilustrē ikvienu lietu, hobiju vai dzīvu būtni, kas piemirsta brīžos, kad prātus pārņem ierīces. Lai gan grāmatā vīd neliela deva didaktiskuma, tā saglabā humora izjūtu un piedāvā arī problēmas risinājumu, atgādinot, cik svarīgs ir kopā pavadītais laiks un brīži, ko nedalīti veltām saviem tuvajiem, jā, arī kucēnam. Jaukās mākslinieces Annikas Masonas ilustrācijas savukārt veido bērniem saprotamu vidi un situācijas, kurās viegli atpazīt pašu ģimenes ainiņas. Jauka bilžu grāmata, kas viegli un saproti skar arī atbildību pret dzīvniekiem un mudina rūpīgi izvērtēt laiku, ko esam gatavi veltīt sunim.
Amēlijas Žavo bilžu grāmata "Mana digitālā ģimene" ir mūsdienu ģimenes spogulis. Tas ir stāsts par laiku, kuru izvēlamies dāvāt saviem tuvajiem vai tomēr ierīcēm. Kā rīkoties, ja ģimenē tikko ienācis kucēns? Cik daudz uzmanības diendienā būtu vēlams veltīt sunim?
Atbild kinoloģe Monta Sofija Priede: Jo vairāk, jo labāk! Suns ir tendēts uz komunikāciju un sadarbību ar cilvēku. Viņi ir augsti sociālas būtnes, kuru labklājība lielā mērā ir atkarīga no kopā pavadītā laika. Nav tāds viens noteikts stundu skaits, kas jāievēro, bet es gribētu novēlēt, lai sākuma entuziasms, paņemot kucēnu, ar gadiem nenoplaktu. Jo ciešākas attiecības izveidosiet ar suni, jo labāka būs jūsu komunikācija, jo lielāka savstarpējā uzticība jums veidosies. Tās ir tieši tādas pašas attiecības, kā jebkuras citas, kas ir jāveido un jāuztur. Suns var justies depresīvi, ja nesaņem no saimnieka pietiekami daudz uzmanības.
Te, protams, var sākt diskutēt par to, ko darīt, lai sunim neveidotos atšķirtības sindroms. Sunim ir jāapgūst un jāprot būt arī nedaudz patstāvīgam (respektīvi, suni nevajag pārvērst par savu bērnu), tomēr suns nav arī mājas dekors. Ja ir iespējams, suni var ņemt līdzi uz darbu, iekļaut ģimenes aktivitātēs brīvdienās, ne tikai izvest dienišķajā pastaigā. Ja runājam par konkrētām metodēm, tad, protams, nedalīta uzmanība ir labākais veids. Tas, kā es to iesaku realizēt katram suņa saimniekam – ar suņu skolas apmācību. Tā ir stunda vienu līdz divas reizes nedēļā, kurā esat ciešā saskarsmē ar savu suni. Turklāt suns dara to, ko viņam patīk darīt vislabāk – izpildīt saimnieka dotos uzdevumus un saņemt par to atalgojumu.
Kitija Krauzere "Es gribu sunīti, vienalga kādu"
No franču valodas tulkojusi Elīna Brasliņa
Izdevējs – "Liels un mazs"
Beļģu ilustratore un autore Kitija Krauzere ir mūsdienu bērnu literatūras lielmeistare. Jaunākais viņas tulkojums latviešu valodā, bilžu grāmata "Es gribu sunīti, vienalga kādu", ir stāsts par Milliju, kura traki grib sunīti. Meitene drīz vien tiek pie kārotā, taču, kā tālāk vēsta lappuses, ne jau sunītis bijusi tā lielā kāre. Šī ir grāmata par iekļaušanos, sevis pieņemšanu, atbildību, ieskatīšanos acīs citādajam un sev. Vēl un vēl šajā bilžu grāmatā rodam tēmu, kuras Kitija Krauzere pratusi ietvert ar pusvārdu vai vienu teikumu, vai tik vien kā Millijas matu bantes krāsā. Katrā, pat niecīgākajā ilustrācijas niansē, autore pratusi iekodēt vēstījumu, radīt katra tēla mazo kosmosu un zīmējumos pastāstīt, kā mēs katrs stāstām savu stāstu, neskatoties uz to, ka atrodamies vienā grāmatā. Kitijas Krauzeres grāmata māca pieņemt pašam sevi tieši tādu, kāds nu katrs esam. Iespējams, mūsu iekšējā pasaule mazliet līdzinās savecējušam un ne īpaši glītam suņukam. Vai gan tāpēc esam sliktāki? Iesaku pirmsskolēniem un viņu pieaugušajiem, un visiem, kam lieku reizīti vajag atgādinājumu meklēt un atrast savu īpašo matu bantes krāsu.
Kitijas Krauzeres bilžu grāmata "Es gribu sunīti, vienalga kādu" kalpos arī kā atgādinājums rūpīgi izvērtēt, kāpēc un ar kādu nolūku ģimenē ienāk suns. Jautājums ekspertei – kādās situācijās suni nebūtu ieteicams ņemt?
Atbild kinoloģe Monta Sofija Priede: Suni nevajag ņemt, ja to nevar atļauties finansiāli, kā arī ikdienā nav brīvo stundu, kuras veltīt sunim. Vēlos atgādināt vēlreiz – suns nav mājas vai pagalma dekors. Arī suņa uzturēšana un nepieciešamības gadījumā ārstēšana ir ļoti dārga. Tie ir racionāli aspekti, kas rūpīgi jāizvērtē, pirms ģimenē pieņem suni. Tāpat ir jāizvērtē, vai izvēlētā šķirne atbilst ģimenes ikdienai. Ir ļoti daudzas skaistas darba līnijas šķirnes ar augstu aktivitātes līmeni un specifisku uzvedību un nepieciešamībām, kas nav piemērotas vairumam cilvēku.
Juhani Pitseps "Vecmāmiņa, kas pārvērtās par kucēnu"
Māksliniece Katrina Ērliha
Tulkojusi Marika Muzikante
Izdevējs – apgāds "Jānis Roze"
Igauņu rakstnieks Juhani Pitseps prot uzrakstīt sentimentu. Atmiņas par vecmāmiņu, kura aizgājusi, autors pratis ierakstīt šķīvītī ar zilo maliņu, stāstos, kas vēl ilgi dzīvo palikušajos ģimenes locekļos, un ilgās, kas gruzd un burbuļo tepat līdzās. Kad mēs zaudējam tuvos, mēs vēl ilgi pie viņiem turamies – gaidām viņus mājās, dzirdam kāpņu telpā viņu soļus, ar visām maņām jūtam viņu klātbūtni. Pēc sekundes simtdaļas vienmēr nāk apziņa, ka tas nekādi vairs nevar būt aizgājušais – viņa vairs nav, un tomēr viņš joprojām ir mūsu atmiņās. Juhani Pitsepa grāmata "Vecmāmiņa, kas pārvērtās par kucēnu" ir stāsts par atmiņām un sentimentu, tik dzīvu un stipru, ka vismaz uz mirkli tas spējīgs atgriezt dzīvē mirušos. Kad ģimene īsā laikā zaudējuši vecmāmiņu un ģimenes mīluli suņuku, visi cieši pieķeras jaunajam kucēnam, kurš it visā atgādina aizgājušo vecmāmiņu. Vēlāk, kad viss mazliet apdzijis, nāk samierināšanās, taču visam savs laiks. Šī ir sirsnīga un labestīga grāmata, kurā ir daudz mierinājuma un arī atgādinājums par stipro turēšanos kopā.
Juhani Pitsepa grāmata "Vecmāmiņa, kas pārvērtās par kucēnu" būs tuva tiem, kas nesen zaudējuši tuvinieku. Grāmata neparastā veidā stāsta arī par to, vai un kā suns var aizstāt ģimenes locekli. Tieši tāpēc jautājums ekspertei – vai suns spēj emocionāli aizstāt ģimenes locekli?
Atbild kinoloģe Monta Sofija Priede: Šis jautājums šobrīd ir aktuāls pašai. Vai suns var aizstāt kādu? Manuprāt – nē, nevar. Tas cilvēks, kas aizgājis, vai tas suns, kas ir aizgājis, – viņiem ir bijusi īpaša vieta mūsu sirdīs, un to nekas nevar aizstāt. Tomēr suņiem var piemist terapeitiska rakstura iezīmes, piemēram, klātbūtne, kas varētu dot mierinājuma sajūtu. Taču es teiktu, ka šis jautājums adresējams psihoterapeitiem vai psihologiem. Tas, ko es esmu sapratusi caur terapiju, – jāļauj sev "iziet" cauri visām sēru fāzēm, līdz nonāc līdz pieņemšanai. Jādod sev laiks izsērot un jāpieņem, ka tā cilvēka/dzīvnieka, kas ir bijis, vairs nav un viņu nekas nevarēs aizstāt. Tā ir mīlestība, kas mūsos dzīvo arī pēc mūsu mīļo aiziešanas.
Kinoloģes Montas Priedes pieci ieteikumi un padomi vecākiem
- Apzinieties, ka kucēns, ko paņemsiet, tāpat beigās būs jūsu, nevis bērna suns, jo bērniem entuziasms mēdz beigties ļoti ātri.
- Pirms kucēna ņemšanas rūpīgi izvērtējiet savas finansiālās iespējas un brīvo laiku, ko esat gatavi veltīt sunim.
- Laicīgi padomājiet par kucēna apdrošināšanu un, ja iespējams, veidojiet uzkrājumus slimību vai nelaimes gadījuma ārstēšanai.
- Esiet gatavi apmeklēt suņu skolu un socializēt kucēnu ar cilvēkiem, priekšmetiem, skaņām, vietām un citiem dzīvniekiem. Apbruņojieties ar pacietību un mīlestību, līdz kucēns izaug par lielu un gudru suni.
- Uzņemieties atbildību par tiem, kurus pieņemat savā ģimenē, un nekad neatstājiet tos novārtā.
