Henrieta Verhoustinska: Jūs abus divus, ar novēlošanos gan, bet var sveikt ar Dzejas dienu balvu, kuru Raimonds saņēma par atdzeju, par Iļjas Kaminska krājumu "Kurlā republika" atdzejojumu. Savukārt Marts to saņēma par dzeju, par savu "Dāmu baltajos džinsos". Mart, šī ir tāda ģeogrāfiski topogrāfiska grāmata. Tajā ir ceļojums dzejā, dzejoli pa dzejolim uz 79 autobusa pieturām Latvijā, es pareizi sapratu šo uzbūves konceptu?
Marts Pujāts: Es teiktu, ka tas nav obligāti uz autobusu pieturām, bet gan uz dažādiem punktiem, jā, dažādām vietām.
Henrieta Verhoustinska: Kā tev radās tā doma?
Marts Pujāts: Vienkārši gribējās rakstīt par to, kas man patīk.
Henrieta Verhoustinska: Bet vai tu fiziski arī biji klāt visās šajās vietās, visās šajās 79 vietās, un tur arī tapa šie dzejoļi?
Marts Pujāts: Pareizā atbilde ir jā, es biju visās tajās vietās, bet dzejoļi tajās netapa. Dažās vietās es biju jau ļoti sen, un dzejolis ir tapis pēc vairākiem gadiem. Uz dažām vietām es braucu speciāli, jo zināju, ka man tur jābūt, ka man tur vajag nokļūt, jo man tur noteikti patiks. Es jau zināju, ka man tur patiks.
Henrieta Verhoustinska: Nevarēju nepamanīt, ka daudzi šo vietu nosaukumi, piemēram, Vecslabada, arī skan kā dzeja.
Marts Pujāts: Tā konkrētā vieta ir tāda ļoti neparasta, Vecslabada atrodas trīs ezeru sadures punktā. Jā, pats nosaukums arī ir tāds visai skanīgs, bet man bija svarīgi, lai tās vietas raisa kaut kādu tādu īpašu aizkustinājumu, nebija tik svarīgi, vai tai vietai pašai ir poētisks nosaukums vai nav.
Henrieta Verhoustinska: Un dāma baltos džinsos ir saule?
Marts Pujāts: Nu, jā, var tā teikt, tas jau vairs nav noslēpums laikam.
Henrieta Verhoustinska: Savukārt Iļjas Kaminska grāmata "Kurlā republika", kuru tu atdzejoji, man, pirmkārt, raisīja asociācijas ar Lorku, ar kaut kādām Lorkas poētiskajām lugām. Tā pārsteidza, jo ievadā uzzināju, ka tā ir rakstīta pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Bet tā patiesībā ir par karu, par ārprātīgo kara nežēlību. Mākslinieki spēj pareģot nākotni?
Raimonds Ķirķis: Precizēsim, ka tā nav tieša karadarbība, kas tur ir aprakstīta, bet okupācijas apstākļi. Es domāju, ka cilvēkiem, kas seko līdzi norisēm Ukrainā kopš 2014. gada, nevajadzēja īsti nekādas pareģu spējas, lai saprastu, ka kaut kas liels un nopietns briest. Kaminskis vienkārši to zināja acīmredzot. Jebkurā gadījumā šādi okupācijas apstākļi Ukrainā bija arī vēl pirms 2022. gada.
Henrieta Verhoustinska: Abas šīs grāmatas ir laidusi klajā izdevniecība "Neputns". Mēs esam uzzinājuši, ka par "Neputna" galveno redaktoru ir kļuvis neviens cits kā Raimonds Ķirķis. Ko tas nozīmē? Vai izdevniecība "Neputns" mainīs savu darbību no tādas mākslas grāmatu izdevniecības vairāk literārajā virzienā?
Raimonds Ķirķis: Nē, to tas obligāti nenozīmē, "Neputnam" ir ļoti spēcīgas tradīcijas un zināšanas par to, kā izdot tieši visplašākajā nozīmē vizuālo informāciju, kā to pasniegt lasītājam, un tas nenozīmē, ka "Neputns" tagad krasi mainīs savu darbības sfēru. Ļoti daudz kas ir izdarīts pa nu jau 26 gadiem Laimas Slavas vadībā, vienkārši ir jāmeklē jauni risinājumi un jaunas tēmas, un autoriem ir jāmeklē, kas viņus interesē un ko viņi vēlas pastāstīt.
Henrieta Verhoustinska: ISSP Galerijā skatāma Arņa Balčus izstāde "Scēna", kas pievēršas šodienas jauniešu alternatīvajai subkultūrai, dēvētai arī par "jauno scēnu" jeb vienkārši "scēnu". Vai jūs mazliet neilgojaties pēc laika, kad dzeja, pārfrāzējot Viktoru Kalniņu, bija kliedziens? Arī jūsu dzīvēs droši vien ir bijis tāds laiks?
Marts Pujāts: Nē.
Henrieta Verhoustinska: Bet mazliet paplašinātāk?
Marts Pujāts: Man šķiet, ka manā dzīvē un jaunībā, un arī tik agrā jaunībā, mana dzeja nekad nav bijis kliedziens. Nē.
Henrieta Verhoustinska: Bet vai tu saproti cilvēkus, kuriem tā ir kliedziens, kuriem tā ir kaut kāda pašizpausmes daļa?
Marts Pujāts: Jā, tas tā var būt, es saprotu.
Henrieta Verhoustinska: Raimond, ko tu domā par šiem jaunajiem dzejdariem?
Raimonds Ķirķis: Ir ļoti aizkustinoši skatīties uz cilvēkiem, kuri dzeju saglabā joprojām kā svarīgu sevis sastāvdaļu. Neatkarīgi no tā, kāda tā ir, tas pats fakts ir ļoti mīļš.
Henrieta Verhoustinska: Kas tev ir dzeja? Vai tā arī ir daļa no tavas pašizpausmes, vai mazliet kaut kas cits tomēr?
Raimonds Ķirķis: Man dzeja ir, manuprāt, skaistākais, ar ko es varu nodarboties. Tad attiecīgi tā ir daļa no pašizpausmes, bet ne vienmēr obligāti.
Henrieta Verhoustinska: Bet kāpēc, jūsuprāt, ir tā, ka daļa cilvēku nespēj radīt dzeju, bet ir cilvēki, kuri tiešām kļūst par dzejniekiem? No kā tas ir atkarīgs?
Marts Pujāts: Droši vien dažādi tie iemesli var būt. Vēl jau arī tā viennozīmīgi nevar pateikt, kurš spēj un kurš nespēj radīt dzeju.
Līdz ar to, es domāju, ka tas ir atkarīgs no paša autora, cik viņam tā vēlme ir liela rakstīt kaut ko, censties un publicēt to visu.
Henrieta Verhoustinska: Tu Līgai Piešiņai pirms gada stāstīji šādi: "Kādreiz man bija pilnas klades ar dzejoļiem, un tad no visa milzīgā kvantuma bija kaut kas jāatlasa. Tagad tie ir tikai daži dzejoļi, un nekas nav jāatlasa. Kas uzrakstīts, uzrakstīts, atmešanas process notiek galvā, pirms vispār kaut kas tiek uzrakstīts." Kā izaugt līdz šādam viedumam?
Marts Pujāts: Es nezinu, kādu lai to recepti iedod. Vismaz manā gadījumā jaunībā tas likās kā vienīgā lieta, ko es daru, un es to daru no rīta līdz vakaram. Domāju dzejā, ceļos ar dzeju, un visu gribējās pierakstīt. Laikam ejot, vienkārši tāpat kā dažādās dzīves jomās, tev izkristalizējas spēja saprast, ko tu dari, kāpēc tu dari, kā tu dari. Es domāju, ka tas nav nekāds baigais sasniegums, tas vienkārši ir tikai normāli, ka tu vairs neraksti vienā laidā.
Henrieta Verhoustinska: Tas nozīmē, ka dzeja arī nāk retāk pie tevis?
Marts Pujāts: Jā, ja kādreiz dzeja nāca pie manis, kad pati gribēja, tagad es nosaku, kad tā nāks, kādā formā tā nāks un kas tieši notiks. Man tajā procesā patīk tā sajūta, ka es varu kontrolēt, kad es rakstu, ko es rakstu, kādā stilā. Tas vārds "kontrolēt" varbūt ir nedaudz skarbs, bet man patīk, kad tu zini, ko dari, un valdi pār to tehniku. Vismaz man tā gribētos domāt.
Henrieta Verhoustinska: Raimond, kā tas ir tev?
Raimonds Ķirķis: Tas ceļš patlaban man ir bijis līdzīgs kā Martam, ka vidusskolas laikā es arī cēlos, gāju gulēt un visu laiku pavadīju ar dzeju galvā. Tagad tas viss, protams, ir gājis mazumā, bet es arī ļoti apbrīnoju Martu par to, ka viņš spēj noteikt tos noteikumus, ar kuriem dzeja parādīsies un kurā brīdī taps, jo līdz tādai meistarībai es vēl neesmu nonācis.
Tas patiesībā ir viens no iemesliem, kāpēc atdzejošana man šķiet tik svarīga, jo tur jau principā tas teksts ir gatavs un tur jau tie spēles noteikumi ir radīti, es vienkārši varu praktizēt poētisko domāšanu ar citu autoru palīdzību tajā brīdī, kad pašam nav tas, kas nepieciešams.
Henrieta Verhoustinska: Šarmanto, mazo, melno grāmatiņu sērijā vēl bez Iļjas grāmatas, ko tikko pieminējām, ir arī Teda Hjūza dzejas grāmata "Vārnu dzīve un dziesmas", ko atdzejojis Arvis Viguls. Vai šīs dzejas bibliotēka, ko turpina "Neputns", un bija arī tā samta sērija, vai tā ir kaut kāda apzināta stratēģija, lai mūsu dzīvēs būtu vairāk dzejas klātbūtnes?
Raimonds Ķirķis: Es neteiktu, ka Latvijā ar pašmāju autoriem būtu švaki un ka mums akūti trūktu dzejas, bet atdzeja un tulkošana vismaz Latvijas kultūrā vienmēr bijusi svarīga sastāvdaļa no dzīvā procesa. Šīs divas sērijas to cenšas uzturēt un aizvien saglabāt atdzeju arī kā latviešu dzejas sastāvdaļu.
Henrieta Verhoustinska: Vai tas nozīmē, ka tiks turpināta arī sērija "Studijas bibliotēka"?
Raimonds Ķirķis: Ir domas par iemesliem, kāpēc tā pārtrūka, un ir arī domas par to, ko ar to varētu iesākt, bet tas pagaidām vēl nav atklājams.
Henrieta Verhoustinska: Mart, tu esi daudz rakstījis dzeju mūzikai. Vienmēr jau rodas jautājums, kas ir primārs, dzeja vai mūzika? Vai tu uzraksti dziesmas vārdus jau pie gatava muzikāla darba, vai otrādi – top tavs dzejolis un tad tiek sacerēts muzikālais darbs?
Marts Pujāts: Es varu gan tā, gan tā, nav nekādu problēmu.
Henrieta Verhoustinska: Bet kā ir foršāk?
Marts Pujāts: Vieglāk ir uzrakstīt tekstu, un pēc tam mūziķi sacer klāt mūziku. Tā ir vieglāk, bet nav problēmu arī tad, ja ir jau gatava mūzika. Tā ir vēl viena lieta, kas man visā tajā dzejošanas procesā patīk, ko es jau iesāku, stāstot par to valdīšanu pār dzeju. Man diezgan lielu prieku un baudījumu sagādā iespēja rakstīt dažādos stilos un veidos. Viens ir tas, ko es rakstu pats savā dzejā, kaut kas cits tad, kad man ir jāuzraksta kaut kas "Instrumentiem" vai Intaram Busulim, vai vēl kādam māksliniekam. Ar katru reizi tas ir cits rokraksts, cita tēlainība. Man patīk, ka es varu tā pārslēgties un dažādos dzejas stilos izpausties. Vispār, kad es domāju par dzeju, par mākslu, man pašam patīk tā sajūta, ka es to uztveru kā kaut kādu vietu, uz kuru es dodos. Nevis es tur dzīvoju, bet zinu, ka tur ir tā vieta, tā dzeja. Tad es tur nokļūstu, baudu to laiku, ko es pavadu dzejā, un varu doties uz vienu punktu, uz kādu citu punktu un tad atgriezties mājās, un tur ir mājas, tur nav dzeja. Tas ir tas, kā man šobrīd iet.
Henrieta Verhoustinska: Vai dzeja jums ir darbs? Marts jau minēja to kontroles procesu, bet vai tur ir vieta arī tādai brīvai plūsmai, brīvam, mākslinieciskam lidojumam? Jeb tā ir tāda leģenda par slaveno mūzu, kurai ir jānāk? Raimond, kā tas ir?
Raimonds Ķirķis: Leģenda tā, protams, ir, bet tas, ka tā ir leģenda, tas nenozīmē, ka tā nav patiesa leģenda. Jebkurā gadījumā darbs kā darbs tas var būt un var arī nebūt dažādu iemeslu dēļ.
Man liekas, ka dzeja nav tāda nodarbošanās, ko var asociēt ar jebkāda cita veida darbu. Tā ir lieta, ko darīt, bet tas nav darbs, ar kuru var dzīvot, vai darbs, kas sagādātu, nezinu, lielus augļus.
Marts Pujāts: Par tām mūzām, citreiz ir tā, ka tu zini, ka tev kaut kas ir jāizdara, tad pasūtījums diktē iedvesmu reizēm. Kad zini, ka kaut kas ir jāizdara, tā iedvesma ir spiesta atnākt, un tad tā arī atnāk. Ir citas lietas, kurām nav kaut kāds konkrēts laiks, kad tam darbam jābūt gatavam, tur tad tu mierīgi vari gaidīt, kad tad tev tā iedvesma nāks. No savas pieredzes tieši savā gadījumā zinu, ka nav jēgas nekādu mūzu, nekādu iedvesmu tā īpaši gaidīt, tā arī ir lieta, ko tu vari kontrolēt. Vienkārši ņem un dari, un nečīksti.
Vienkārši dari un raksti, ja vajag, un viss atnāks pats no sevis. Vai otrs variants – tad nedari un neraksti, bet nav ko tur skumt par mūzām, ka tās nāk vai nenāk tā, kā vajag.
Henrieta Verhoustinska: Vai dzejniekiem ir sava sabiedrība? Vai jūs mēdzat tikties un pie vīna vai tējas glāzes, cigarešu dūmiem kūpot, dalīties savā dzejā? Vai tas arī ir tikai tāds priekšstats par dzejniekiem?
Raimonds Ķirķis: Visi dzejnieki, kurus es pazīstu, kuri ir vecāki par 23 gadiem, viņiem visiem ir pamata pienākumi, darbi, un visi tajos ir nogrimuši. Tie priekšstati par dzejniekiem īsti neatbilst patiesībai, cik man zināms, bet tajā laikā, kad es biju aptuveni tajā vecumā kā "Scēnas" dalībnieki, tad gan tas norisinājās diezgan daudz un intensīvi.
Henrieta Verhoustinska: Martam tas ir bijis citādi, izskatās?
Marts Pujāts: Nē, jaunībā, protams, tas viss tā aktīvāk notika, tāda kopīga draudzēšanās, iedzeršana, dzejas lasīšana, apspriešana, smiešanās un runāšanās par visām tām tēmām, bet, jā, laikam ejot, tas vienkārši paliek aizvien retāk un retāk. Tad, kad kādreiz sanāk satikties, tad atkal viss ir forši.
Henrieta Verhoustinska: Jūtu zināmu nostalģiju tavā balsī.
Marts Pujāts: Varbūt, bet tā ir tāda globāla nostalģija. Laikam ejot, cilvēks vienkārši kļūst drusku nostalģiskāks par visām lietām, ne tikai par dzeju un dzejas vakariem.
