22 gadus jaunā Līva Paleja jau kopš dzimšanas ir neredzīga. Līva aizraujas ar mūziku – jau vairāk nekā sešus gadus nopietni spēlē saksofonu. Runājot par mūzikas pieejamību, vēl daudz mājasdarbu ir jāizdara, saka jauniete. Svarīgas ir nošu tulkotāja programmas Braila rakstā.
"Ir pieejamas Braila raksta nošu grāmatas, bet ārkārtīgi maz eksemplāru, un arī tā sistēma, pēc kuras tika izstrādāts attiecīgais materiāls, ir jau gana novecojusi un netiek vienkārši līdzi aktuālajām tendencēm mūzikas tehnoloģijās," stāsta Paleja.
Savukārt teātri un kino Līva nebija apmeklējusi aptuveni septiņus gadus, jo gluži vienkārši to nevar uztvert. Taču šogad viņa devās uz divām teātra izrādēm Nacionālajā teātrī: "Man trīsdesmit gadu" un "Puika, kas redzēja tumsā". Palejai šīs izrādes ļoti patika, jo tajās viņa spēja uztvert visu, pateicoties niansētam audiovizuālajam darbam.
"Muzejus es vēl jo retāk apmeklēju, it īpaši mākslas muzejus, kur diemžēl lielākā daļa skulptūru, kuras cilvēks ar redzes traucējumiem varētu uztvert ar tausti, tās gluži vienkārši ir aizslēptas aiz vitrīnām, tām nevar pieskarties, kur nu vēl gleznām," saka Paleja.
Neredzīgiem cilvēkiem ir jāpaļaujas uz līdzās esoša redzīga cilvēka aprakstu. Līva iesaka izstrādāt vai nu 3D gleznas vai taktilos mākslas darbus, ļaujot arī neredzīgiem cilvēkiem iepazīt mākslu.
Šobrīd Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā specifisks piedāvājums neredzīgiem cilvēkiem pieejams nav, taču izstrādes procesā ir divi projekti. Muzejs pilnveido audio projektus, ļaujot pieredzēt mākslu neredzīgajiem, stāsta muzeja izglītības darba vadītāja Elīna Bērziņa.
"Mēs arī saprotam to, ka mums ir ļoti jāizglītojas, lai piedāvājumu veidotu kvalitatīvu, lai tas tiešām kalpotu mērķim, ko mēs vēlamies sasniegt. Lai muzejs būtu ļoti pieejams un lai tas nebūtu tikai ķeksītis, ka mums kaut kas ir. Bieži vien tie piedāvājumi pat tādos muzejos, uz kuriem mēs citkārt skatāmies ar apbrīnas pilnām acīm, tiek ļoti bieži kritizēti, jo tie kaut kādā mērā balstās uz stereotipiem (..)," saka Bērziņa.
Šogad tika organizēts speciāls apmācību kurss muzeja darbiniekiem, ļaujot viņiem saprast, kam jāpievērš lielāka uzmanība, piedāvājot saturu cilvēkiem ar invaliditāti. Latvijas Muzeju biedrības vadītāja Zane Grīnvalde atklāj, ka muzeju darbinieki sapratuši, ka vairāk jāsadarbojas ar nedzirdīgo un neredzīgo biedrībām, kas vislabāk apzinās šo cilvēku vajadzības.
"Es varētu teikt, ka pieejamība satura ziņā [muzejos] cilvēkiem ar īpašām vajadzībām noteikti ir kādi 70%. Ja mēs runājam par satura pieejamību tieši ekspozīcijās – tas viss ir saistīts ar finansiāliem apsvērumiem. Un tas ir tas, no kā mēs esam ļoti atkarīgi – vai ir šī nauda, lai izveidotu gan audio gidus, gan dažāda formāta anotācijas, gan arī taustāmos objektus, kas palīdzētu iejusties. Savukārt, kas saistās ar pašiem darbiniekiem – tas varbūt prasa mazāk finansiālo līdzekļu, bet vairāk veikt skaidrojošo darbu," stāsta Grīnvalde.
Initai Ozoliņai ir redzes traucējumi. Viņa stāsta, ka kultūras pasākumus nekad neapmeklē viena, jo viņai nepieciešama palīdzība, lai atrastu sēdvietu vai lai orientētos telpā. Bet priekšmetus viņa ''redz'', tos aptaustot.
"Parasti muzejos saka: "Neaiztikt ar rokām", bet parasti gribas aiztikt ar rokām. Tad es to būtu redzējusi. Man patiktu arī, ja būtu kādi audio gidi, audio norādes," atzīst Ozoliņa.
Fonds "Nāc līdzās" ik gadu izdod kompaktdisku, kurā var klausīties teikas un stāstus, un to dāvā neredzīgo bibliotēkām. "Nāc līdzās" vadītāja Sarma Freiberga piebilst, ka vajadzētu vēl plašāk izmantot subtitrus, sevišķi teātra izrādēs, jo tām nodrošina subtitrus tikai speciālos gadījumos.
"Cilvēkam ir jābūt brīvībai – apmeklēt, kad es gribu, nevis, kad man jāiet ar grupu kopā. Bet, ja mēs neskatītos uz valodu lietām – subtitriem būtu jābūt arī tad, ja aktieri runā latviešu valodā. Protams, ka nevar nodrošināt uzreiz visu, bet kaut ko – soli pa solim sākt. Ir daudz tādu lietu, kur tu no mazumiņa sāc, un cilvēki novērtē to, ja kaut vai nedaudz ir padomāts," norāda Freiberga.
Rīgas Porcelāna muzeja projektu vadītāja Maija Ņikitina stāsta, ka muzejs spēris pirmos soļus iekļaujoša satura nodrošināšanā, jau kopš 2013. gada piedāvājot piedalīties porcelāna gatavošanas meistarklasēs cilvēkiem ar invaliditāti.
"To visu var taustīt, smaržot, sajust ar visām maņām. (..) Diemžēl dažādu iemeslu dēļ mums nav tik daudz dalībnieku, kā mēs vēlētos, tāpēc mēs nākamgad strādāsim pie tā un ceram, ka ierobežojumi mūs neapturēs," saka Ņikitina.
Porcelāna muzejs ir padomājis arī par nedzirdīgiem apmeklētājiem, piedāvājot video materiālus ar subtitriem, un labprāt arī uzņem apmeklētājus ar suņiem pavadoņiem.
