Trimdas dāvana Latvijai. Kā tapa ideja par Okupācijas muzeju

Atcerēties. Pieminēt. Atgādināt. Tā savu misiju redz Latvijas Okupācijas muzejs, kurš pēc vairākus gadus ilgušas rekonstrukcijas, Nākotnes nama uzbūvēšanas un jaunas ekspozīcijas radīšanas beidzot atgriezies Vecrīgā. Neatsveramu ieguldījumu muzeja dibināšanā un uzturēšanā 29 gadu ilgumā snieguši tieši trimdas latvieši. Arī Okupācijas muzeja biedrībā darbojas vairāki pārstāvji, kas lielu daļu mūža bijuši spiesti aizvadīt citās zemēs.

Trimdas loma muzeja pastāvēšanā nav pārspīlēta. Nebijis entuziasma no pasaules latviešiem, iespējams, nebūtu paša Okupācijas muzeja, uzskata bijusī vadītāja Gundega Michele. Muzeja rašanās stāsts ved uz ASV pie Viskonsinas universitātes profesora Pauļa Lazdas. Amerikas trimdas sabiedrība 90. gadu sākumā pieredzējusi naidīgu attieksmi pret brīvību atguvušo Latviju. Prestižais izdevums "Life" publicējis rakstu, no kura secināms – neatkarīga Latvija ir kļūda, kas veicinās fašisma atdzimšanu, atminas Michele. Trimdas aktīvistiem tas bijis signāls – patiesība jāceļ gaismā.

"Paulis Lazda bija tas, kurš ierosināja, ka Rīgā vajag izveidot muzeju. Tādu muzeju, kas būtu kā izstaigājama grāmata – lai steidzīgie tūristi, diplomāti un visas pasaules valsts vīri varētu ātri iegūt informāciju par to, kas patiešām noticis Hitlera-Staļina slēgtā pakta dēļ. To, kas patiešām noticis vairāk nekā 50 gadus," muzeja idejas pirmsākumus ieskicē Michele.

Muzeja plānošana sākās 1993. gada ziemā, dažus mēnešu vēlāk – 9. maijā – dibināta Okupācijas muzeja biedrība un jau jūlijā atvērta pirmā izstāde.

Pirmos četrus gadus muzeja tapšanā ieguldījuši tikai ārzemēs dzīvojošie latvieši. Tieši tāpēc Okupācijas muzeju var saukt par trimdas dāvanu Latvijai. Valsts muzeja atbalstā iesaistījusies vēlākā posmā.

Taču muzeja ceļš uzreiz nav bijis rozēm kaisīts. Tas atšķīrās no Latvijā ierastajiem, un vietējā muzejnieku saime uz to sākotnēji raudzījusies skeptiski. Valdīja uzskats, ka par muzeju sevi var saukt tikai tāds, kura pamatā ir pašam savs krājums. Jaunradītajam Okupācijas muzejam tāda, protams, nebija.

Tam, ka pirmos desmit gadus muzeju galvenokārt uzturēja trimdas latvieši, ir savs skaidrojums – vienmēr dzīvi uzturētās cerības par iespēju kādreiz atgriezties brīvā Latvijā, uzskata Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētāja Dzintra Bungs.

Pilnu rakstu lasiet šeit.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt