Laikmeta krustpunktā

Balss, kas skanējusi radio, televīzijā un arī Saeimā. Saruna ar Antu Rugāti

Laikmeta krustpunktā

Mums jātic savai zemei, valstij, tautai un valdībai. Saruna ar Annu Žīguri

Galvenais – izbaudiet tagadni! Saruna ar rakstnieci un publicisti Moniku Zīli

Sūdzēšanās vietā – jāpiedāvā risinājumi. Saruna ar rakstnieci un publicisti Moniku Zīli

Tā vietā, lai teiktu "tas man nepatīk", labāk apdomā – "kādi ir mani priekšlikumi, lai situāciju uzlabotu" – šādu mācību rakstniece un publiciste Monika Zīle piekopj savā dzīvē un, komentējot valdošo negatīvo noskaņu sociālajos tīklos un interneta komentāros, iesaka ņemt talkā arī citiem.

Monika Zīle savās darba gaitās dokumentējusi Latvijas laikmetu un dažādus mūsu vēstures krustpunktus jau kopš sešdesmito gadu beigām. Maz ir tādu vietu Latvijā, kur viņa nebūtu bijusi ar diktofonu vai bloknotu rokās, fiksējot notikumus, ļaužu stāstus, Latvijas cilvēkus.

Arnis Krauze: Tagad ir moderni noskaidrot, kādā informatīvajā burbulī cilvēks dzīvo. Paradumi strauji mainās, tagad ir retums, ja kāds divdesmitgadnieks vēl lasa avīzi, ziņas skatās televīzijā, bet jūs ejat līdzi laikam. Redzu, jūs esat "Facebook" un "Twitter".

Monika Zīle: Jā, ziniet, es reizēm saku tā: "Vecā muļķe, pārstāj debatēt sociālajos tīklos." Meita saka, ka, ja es pārāk aizraujos, mani jāved pie narkologa. Tā ir atkarība. Es pati par to pasmejos. Es negribu teikt, ka šajos sociālajos tīklos nemitīgi dzīvoju, bet tajos ir notikumu atbalsis par to, kas notiek, ar ko cilvēki dzīvo. Es arī neko neesmu darījusi, lai vairotu sekotāju skaitu, tas nav mans mērķis. Sociālie tīkli ir brīnišķīgi tādā ziņā – ja vajag, tajos vienmēr var atrast jebkuru cilvēku.

Es papētīju, kam jūs sekojat "Twitter" – no pašiem liberālākajiem līdz konservatīvākajiem kontiem. Vai tas ir apzināti?

Nē. Man patīk cilvēki, kuri var asprātīgi pasmieties par nopietnām lietām. Piemēram, kad kāds meklēja labu meistaru, pie kā pasūtīt cirvi, tika ieteikts meklēt konkrētu politiķu vecākus. Es arī labprāt piedalos diskusijās, kur kāds pasmejas par mani. Man patīk. Ir interesanti, kā cilvēki noreaģē. Ja kāds gaida, ka es sākšu lamāties vai taisnoties, es piedāvāju to nākamo pakāpienu, kā es varētu par sevi pasmieties.

Sociālajos tīklos ir arī daudz negāciju. Jūs esat teikusi, ka, pa retam ielūkojoties interneta komentāros, ar skumjām secināt, ka nav piepildījušās "pandēmijas rītausmā ideālistu izplatītās prognozes", sabiedrība pēc koronavīrusa sakaušanas kļūs garīgi tīrāka, līdzjūtīgāka un visās nozīmēs labāka.

Ne jau tikai šajā gadījumā. Paskatieties, ko tikai cilvēce nav piedzīvojusi, karus un mēri, un pasaule uz palikušajām drupām atjaunojas. Uz tām ir palikušas gan skaistās puķītes, gan nātres, dzelkšņi un viss pārējais. Varbūt mana filozofija izklausās pārāk amatieriska un ne tik dziļa, bet es domāju, ka visu laiku ir līdzsvars. Tāpēc tā pasaule nav apgāzusies. Es lasīju, ka Sokrāts esot brīdinājis grieķus par pasaules galu, jo cilvēki nepadodoties likumiem, jaunie neklausot vecākos un viss iet uz galu. Bet mēs joprojām dzīvojam tāpat, ir jauni Sokrāti, kuri brīdina, bet tomēr tā dzīve izlec no nāves.

Kas vada tos cilvēkus, kuri internetā raksta naidīgos komentārus?

Es patiešām domāju, ka tā ir attieksme pret dzīvi. Tā varbūt ir audzināšana. Es esmu augusi ļoti lielā pieticībā, kādu pat šodien nevaru iedomāties. Šodien cilvēkam, ja vien viņš vēlas, ir iespējams saņemt palīdzību. Manā bērnībā tā nebija. Bija pirmie kolhoza gadi, visu atņēma un nācās dzīvot, kā redzi. Toreiz visi negāja skolā, jo nebija, ko vilkt kājās. Mums ģimenē līdz ar kara beigām sakrita slimības un nāves. Mamma aizsaulē ir nopelnījusi pašu gaišāko stūrīti. Viņa ir savām rokām apglabājusi visus savus tuviniekus. Neskatoties uz lielo pieticību, nekad nebija runas par to, ka kādam iet labāk. Es negribu sacīt, ka esmu ļoti labs cilvēks, es varu būt neganta. Bet man ir pārāk daudz sliktu rakstura īpašību, lai es varētu vēl atļauties būt skopa un nelabvēlīga.

Es vēroju, ka arī kovida laikā jūs mēģinājāt runāt ar ļaudīm. Es arī mēģināju, bet ātri atmetu ar roku, jo tas likās bezjēdzīgi. Pat pie pilnīgi neitrālām ziņām par bitēm vai medu komentāros kāds iemanījās pieminēt kovidu un maskas.  

Jā, tāpat kā tagad – pēdējā laikā tu vari runāt par mīlestību, bet kāds pieminēs "Kariņa-Levita režīmu". Smieklīgi. Bet tur neko nevar darīt. Ir jau iespēja sociālajos tīklos, ja kāds šausmīgi apnīk, viņu var "aizslēgt", lai viņš nebūtu tavā burbulī.

Bet tas nenozīmē, ka es neredzu negācijas. Es varētu līdz pusnaktij stāstīt, kas mani dzīvē neapmierina. Bet mani kādreiz nelaiķis vīrs labi apmācīja: kad es sāku pukoties, vīrs jautāja – bet kādi tev ir priekšlikumi? [Nevar] vienkārši pateikt "tas man nepatīk". Tad kādi ir tavi priekšlikumi? Un tad tu sāc domāt. Ziniet, ir tas teiciens – "kā es darītu, ja prastu?"

Vai arī – kā darītu Monika Zīle, ja būtu valdības vadītāja?

Es nekad neesmu gribējusi un negribētu būt valdības vadītāja. Es nesen biju pie radiem Latgalē. Mans brālēns Andrejs ar analītisku prātu seko līdzi visiem notikumiem. Mēs kopīgi nonācām pie secinājuma, ka, ja tagad opozicionāriem teiktu, lai vada valdību, viņiem tagad būtu diezgan gari ģīmji. 

Kopumā vērtējot – vai mēs par daudz čīkstam ikdienā? 

Es nezinu, es nevaru būt tāda vērtētāja. Atskatīties un sacīt "kad mēs augām…" – tā nevar. Dzīvei jāiet uz priekšu. Katra nākamā paaudze ir pelnījusi dzīvot labāk. Varbūt vienkārši biežāk ir jāuzdod šis jautājums – vai mums ir priekšlikumi?

Runājot par politiķiem – protams, politiķus kritizē visā pasaulē. Un ir teiciens, ka valdībai ir tikai divi vērtējumi – slikta vai ļoti slikta, citādi nemēdz būt. Bet ir tāda lieta – vai mēs šodien varam atrast kādu cilvēku, kurš balsoja par izjukušo Kaimiņa partiju? Neviens neatzīsies. Tur tā lieta, ka politiķiem neprasa atskaites. Ja es no sava gabala esmu ievēlējusi, teiksim, "Jāni Bērziņu", tad man kā vēlētājam vajadzētu būt tiesībām uz publisku tikšanos ar deputātu, lai viņš atskaitītos par to, ko ir izdarījis. Vajadzētu jaunu vēlēšanu sistēmu, bet, ja [vēlētāji] neatzīsies, kurš par ko balsojis, tad vienalga.

Jūs pati bijāt Saeimas deputāte. Kā jūs tur nokļuvāt?

1998. gada 20. janvārī es varēju iet pensijā. Es biju nolēmusi ne dienu vairāk nepalikt žurnālistikā. "Latvijas Ceļā" es iestājos kā klubiņā. Tur bija ļoti daudz gudru cilvēku, ar kuriem kopā bija interesanti. Un tad jāsaka tā. Tā mana žurnālistikas priekšvēsture – strādājot žurnālā "Sieviete", es paralēli publicējos "Lauku Avīzē", kas bija mana tribīne, kurā man ļāva rakstīt, ko gribēju. Un to es darīju diezgan bieži. Un tad sāka veidot tos vēlēšanu sarakstus, un Vidzemes vēlēšanu apgabala sarakstā es biju 14. numurs. Ja tu esi strādājis aktīvajā žurnālistikā gadiem, tad politiskā virtuve nav nekas jauns, tu to visu apmērām zini. Vienīgā lieta, kas man tiešām bija pārsteigums... Cilvēki saka "vajag pieņemt labus likumus", bet, kad es nonācu tajā virtuvē, kur tos likumus taisa, tad es sākumā biju pat mazliet tādā šokā – kā ir jāliek kopā visas tās skrūvītes un ritentiņi, lai būtu tā sazobe, lai tas mehānisms strādā. Tas ir gluži tā kā pulkstenis. Un sevišķi vēl, kad ir grozījumi tajos likumos! Pulkstenis strādā, bet tad tev ir jāieliek klāt vēl kāds cits ritentiņš [tā, lai pulkstenis turpinātu iet].

Es negribētu sacīt, ka es esmu bijusi politiķe. Es vispār apbrīnoju – cilvēku, kam nav bijusi nekāda saskare ar politiku, ievēlē Saeimā un otrā dienā viņu jau sauc par politiķi.

Manā uztverē politiķe bija Mārgareta Tečere, kura 16 gadu vecumā sāka mazgāt glāzes savas nākamās partijas birojā, izauga tam ķēķim cauri. Mums tas pagaidām nesanāk. Arī tām partijām, kam ir jauniešu organizācijas, tas viss ir iznīcis, izmiris.

 

Pilnu sarunu klausieties raidījumā "Laikmeta krustpunktā".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti