Spītējot stiprajam lietum, kopā ar vietējiem kuldīdzniekiem dodamies nelielā pastaigā pa Kuldīgas vietām, lai atdzīvinātu šīs pilsētas teikas.
Takas veidotāja un folkloras kopas "Kūrava" vadītāja Ina Celitāne ne tikai pavada takas staigātājus, bet arī ierāda kādu senu rotaļu par raganu un burdona dziedāšanas mākslu.
Publika atjauno enerģiju
Pēc pastaigu takas Kuldīgā dodamies uz Alsungu cerībā, ka tur būs vairāk veicies ar laikapstākļiem, un patiesi – ierodoties tur, laiks skaidrojas, un tas ir svarīgi, jo zem klajas debess plānoti veseli divi koncerti, kuros piedalās folkloras kopas no tuvākām un tālākām vietām gan Latvijā, gan ārzemēm - Ziemeļanglijas un Igaunijas.
Kamēr folkloras kopas cita pēc citas kāpj uz nelielās koka dēļu skatuvītes, kas rotāta ar bērzu meijām un pļavu ziedu pušķiem, var izbaudīt dziesmu rotātā koncerta atmosfēru. Koncerta laikā satiekam attālākus viesus no Ziemeļanglijas – diasporas folkloras kopas "Dūdalnieki" vadītāju Raimondu Dāli un dalībnieku Daini Mukstiņu.
Kaut arī "Dūdalnieki" mērojuši vistālāko ceļu no visiem šīgada festivāla dalībniekiem, abi kungi atzīst, ka saguruši tomēr neesot. Katrreiz, kad tiek spēlēts publikai, tiek gūts enerģijas lādiņš.
Vakaros, kad tiekot mājās, uzreiz aizmiegot – izguļ uzkrāto nogurumu un atkal iet tālāk nākošajā dienā. Vīri stāsta, ka šajā festivālā iznākot pagulēt ilgāk nekā jebkad. Bet reiz festivāla laikā gan bijis tā, ka vidēji divarpus stundu tikai miegam atlicis.
Šoreiz festivāla ietvaros jau visur paspējuši izbraukāt muzicējot, tagad priekšā piedalīšanās gan noslēguma koncertā Talsos, gan gājienā. Visbeidzot, ar kādām sajūtām šīs dienas pavada, būdami Latvijā? "Man noteikti ir savādāk, jo Latvijā esmu dzimis un audzis – braucu un atcerējos visu, kas bijis iepriekš," pauž Dainis Mukstiņš.
"Man arī ļoti patīk! Mani trīs brāļi pārcēlušies uz dzīvi Latvijā – tagad iznāk paciemotioes pie viņiem un sievas radiņiem. Bet interesanti – kaut arī Latvijā nekad neesmu dzīvojis, vienmēr šeit jūtos kā mājās," teic Raimonds Dāle.
Folklorā svarīga kopā jušana
Tikām Rīgas folkloras kopa "Lāns" uz Alsungu atbraukusi četru dalībnieku sastāvā. "Kopumā ansamblī esam seši, bet kodolu veido četri," stāsta vadītāja Ruta Puriņa. "Divi cilvēki pie mums atsoļo, pasoļo pa mūsu takām un tad aizsoļo uz citiem projektiem. Šad tad kopā ar mums viņi atnāk padziedāt, kad rīkojam sadziedāšanos."
Alsungā "Lāns" uzstājas pirmoreiz.
"Tas bija ļoti jauks piedāvājums – ļoti priecājamies, ka mūs šeit uzaicināja, jo koncertējuši Alsungā vēl neesam," stāsta Puriņa un neslēpj, ka šeit jūtas brīnišķīgi: "Privāti esmu braukusi cauri Alsungai un drusciņ arī šeit dzīvojusies, un man vienmēr licies, ka šī ir ļoti īpaša vieta."
Jautāta, cik svarīga folkloras ansambļiem ir šāda kopā sanākšana un sapazīšanās, Ruta Puriņa uzsver: "Tas ir ļoti svarīgi! Jo mēs tikko kā pārdzīvojām divus šausmīgus gadus, kad nevarējām ne kopā muzicēt, ne ciemoties pie citiem. Un šobrīd ir tā sajūta, ka pamazām viss atkal ieiet savās vecajās, pareizajās sliedēs. Protams, ir svarīgi šādi pasākumi – ne jau tikai "Baltica", kas Latvijā notiek reizi trijos gados, bet vienkārši tas, ka var aizbraukt ciemos, ka var kopā sadziedāt.
Jo folklora jau nav tāda milzīga skatuves māksla, tur vairāk ir tieši tāda kopā būšana, kopā sadziedāšana, kopā sajušana."
Pati Ruta Puriņa ansamblī spēlē savdabīgu instrumentu: "Tas ir tāds hipotētisks skaņu rīks – sauc to par divstīdzi, bet vēl tam grib piedēvēt nosaukumu "ģīga", varbūt kāds to atpazīst arī pēc šāda nosaukuma. Divstīdzis – tas ir no monohorda, kas kādreiz ienācis no Zviedrijas. Ar tā palīdzību skolotāji bērniem lauku skolās mācījuši mūziku, mācījuši dziedāt, un šis instruments hipotētiski nonācis arī kāda zemnieka mājā, un tad viņš uz tā piespēlējis pie dziedamās dziesmas vai danču melodijas."
"Lāna" dalībnieki bijuši arī uz sadziedāšanos pie Brīvības pieminekļa Rīgā: "Mums bija godpilnais uzdevums iesākt dziesmu "Rīgā iešu es, māmiņa". Bijām priekšdziedātāji. Paldies Dievam, ka tajā brīdī lietus nebija tik milzīgs!"
Ar ko lepojas Alsungā
Vakara koncerts Alsungā ir sadraudzības koncerts – gan ar ciemiņu saņēmējiem suitiem, gan ciemā gājējiem – folkloras kopām, kas sabraukušas no citām vietām. "Suitu dūdeniekiem" uzticēts īpašs gods – abus koncertus atklāt ar dūdu fanfarām.
Vaicāti, ar kādām sajūtām dūdenieki Alsungā uzņem festivāla "Baltica" ciemiņus un dalībniekus, mūziķi stāsta, ka tas ir liels gods, taču mazdrusciņ esot žēl, ka uz pirmo koncertu vietējo bijis visai maz. Pirms divām dienām dūdenieki bijuši Mālpilī, kur viesojušies vietējos uzņēmumos – tie pat pārtraukuši darbu uz to mirkli, kad mūziķi gājuši spēlēdami, un tas bijis ļoti labi, ka cilvēki, arī neizejot no savas darbavietas, varējuši dzirdēt festivāla norises. Bet, protams, uzņemt festivālu Alsungā – tas ir milzīgs gods!
Cik sarežģīti ir iemācīties spēlēt dūdas, un cik ilgu laiku tas prasa, lai pilnībā tās pārvaldītu? Ansambļa dalībnieki neslēpj, ka tas ir diezgan sarežģīti, ja nav neviena, kas parāda un ierāda. Viņu skolotājs Eduards Klints sakot, ka dienā esot jāpūš vismaz pusstundu, taču iesācējam grūtības sagādā jau piecu minūšu spēlēšana… Visi atzīst, ka patiesībā jau dūdas nav sievu instruments – tas ir vīriem domāts, lai padotu ziņu.
Vaicāti, kas ir trīs lietas, ar kurām lepojas Alsungā? "Suitu dūdenieki", "Suitu vīri" un "Suitu sievas", smejas mūziķi, bet tad nopietni atzīmē, ka tie noteikti esot rokdarbi un seno lietu atjaunošana.
Kopumā viss izrietot no pašu suitu būšanas: būt suitam – tā ir piederība. Suitu kopiena – tā ir vislielākā vērtība, un viss pārējais ir ar to saistīts un pakārtots. Tas ir kā puķu pods, kurā puķes var augt, bet pamats ir kopiena, saknes, tradīcijas, kuras mēģina uzturēt. Piemēram, dūdu spēle bija pilnībā zudusi, un tad atsākusies pilnīgi no nulles. Pārtraukums bijis no pat 1945. gada līdz 2013. gadam – tikai tad atsākusies dūdu spēle. Un tas nozīmē – ja vien ir gribēšana, tradīcijas, kas pazudušas, iespējams atjaunot.
Tagad Alsungā 1% iedzīvotāju spēlējot dūdas. Un tie, kuri draudzējas ar matemātiku, lai parēķinot, cik Rīgā būtu jābūt dūdeniekiem! Ap septiņiem tūkstošiem. Jo Alsungā no 1300 ļaudīm 13 spēlē dūdas…
Pirms dienas beidzamā koncerta tiekamies ar "Suitu sievām" un viņu vadītāju Ilgu Leimani. Viņām, starp citu, ir īpašs sveiciens arī Latvijas Radio 3 klausītājiem un, protams, arī kolēģiem...
Vaicātas, ar kādām sajūtām Alsungā sagaida festivālu "Baltica", Ilga Leimane saka tā: "Mums tas ir milzīgs pagodinājums! Tas ir tiešām pagodinājums, jo
uzskatām, ka mēs esam tautas pamats šeit, Kurzemē. Mēs stipri stāvam uz savas suitu zemītes, mēs stipri turamies pie savām tradīcijām, mēs ceļamies saulītē, neskatoties ne uz ko, ne uz kādiem grūtiem laikiem.
Mums patiesībā tādi grūti laiki nemaz nav bijuši!"
Alsunga ar viņām lepojas. Bet ar ko pašas "Suitu sievas" lepojas Alsungā? "Ar to, ka varam šeit dzīvot, ka mums ir visa kā [pietiekoši].
Nelepojamies ar to, ka vairs neesam Alsungas novads. Par to mums birst asaras. Bet nekas nav zaudēts!"
Noslēguma koncertā piedalās "Suitu sievas" un "Suitu dūdenieki", un savs vārds sakāms arī "Suitu vīru" balsīm. Koncertā viņi izpilda kādu arī mums labi zināmu ukraiņu tautasdziesmu, kuru plāno izpildīt arī svētdien Talsos, noslēguma koncertā.
