Brīvības bulvāris

Šim laikam raksturīgā patiesības inflācija. Saruna filozofu Māri Kūli

Brīvības bulvāris

Vēstures atkārtošanās ideja, attiecību kārtošana ar pagātni. Saruna ar Kasparu Zelli

Par vēlmi klusēt un saglabāt pašcieņu. Par hibrīdkaru. Saruna ar Māru Zālīti

Rakstniece Māra Zālīte: Valsts drošība neslēpjas tankos, bet gan lojālos pilsoņos

"Mēs te runājam par to sašķeltību. Es negribu runāt par vakseriem un antivakseriem. Tā vispār nemaz nav sašķeltība, tā ir politiski izveidota robežšķirtne. Īstā sašķeltība ir tajā, ka mēs katrs dzīvojam tā saucamajā savā "burbulī". Līdz ar to būtu teorētiski jāpanāk veids, ka ir lietas, kuras visi "burbuļi" tomēr zina. Ir jābūt kopējai platformai, kultūras pamatam. Un tas ir tas, kas rada un vieno tautu," uzsver rakstniece un dzejniece Māra Zālīte.

Māra Zālīte Latvijas Radio 1 raidījumā "Brīvības bulvāris" stāsta par laikmeta patosu, par kultūras darbinieku uzdevumu, par vēlmi klusēt un saglabāt pašcieņu, par hibrīdkara situāciju un to, kāpēc  Viļa Lāča laika padomju ideoloģiskās frontes cīnītājiem bija dots uzdevums iesēt un audzēt latviešos domu, ka latvieši nepretojās un ka latvieši paši viens otru nodeva.

Gints Grūbe: Nobela prēmijas laureātei Svetlanai Aleksijevičai es savulaik jautāju, kas ietekmē viņas literāro stilu, jo viņa raksta ļoti žurnālistiski, tā ir viņas apzināta metode. Viņa toreiz teica, ka apkārt notiekošais ir tik ātrs un intensīvs, ka mūsdienu cilvēkam nav dota iespēja kā Tolstojam apsēsties, padomāt un saprast, kas notiek. Viņa teica, ka viņa nav ne tiesnesis, ne hronists savā literārajā darbībā. Ja tu ar zināma laika distanci skatītos, kas ir tā tava loma bijusi?

Māra Zālīte: Es nekad neesmu mēģinājusi ķert to esošo, tekošo momentu. Es esmu mēģinājusi rakstīt, it īpaši lugas, – es esmu tiekusies, lai ir vairāki slāņi. Bet ir kaut kas, kas mani ierosina, tas noteikti ir aktuāls.

Un tik tiešām – tas darbs ir gudrāks par autoru tādā nozīmē, ka saslēdzas kopā apziņa un arī zemapziņa.

Un beigās tu nevari saprast, kurš tur vinnē, un dažkārt pats brīnies, kas tur ir sanācis. Protams, tā ir spēja savā ziņā arhetipu uzminēt, un ne katram, piedodiet, tas ir dots. Man ir dota tā spēja, ka es kaut kā sajūtu to arhetipu.

Vai aizvien ir vēl kaut kāds kultūras darbinieku galvenais uzdevums vai pieprasījums pēc šāda uzdevuma?

Nē. Es nezinu. Nu, mēs varam to jau stādīt par uzdevumu, bet kādam ir jādod uzdevums. Es ar to nedomāju, ka kādam cilvēkam vai kādai iestādei, bet kādam faktoram, ka tu vienkārši sajūti to kā savu uzdevumu.

Šodien mēs esam par daudz saskaldīti.

Pēdējā laikā es esmu kategoriski atteikusies izteikties, jo visi runā par vienu un to pašu. Mani kā personību tas bremzē. Man vajag citus avotus, lai es pilnveidotos. Es negribu teikt, ka tas mani galina nost, bet zināmā mērā.

Bet šobrīd mans iekšējais uzdevums, ko es jūtu no savām dvēseles dzīlēm, ir nezaudēt cilvēcisko cieņu, nezaudēt pašcieņu, nezaudēt mieru.

Ik pa laikam saka, ka ik pēc 30 gadiem vēsture ir jāpārraksta, tā jāmāca no jauna nākamajām paaudzēm. Kā tas ir attiecībā uz literatūru? Vai nākamās paaudzes saprot vispār tos zemtekstus, kodus, kas ir ielikti tavā dzejā?

Viņi to sapratīs, ja viņiem to mācīs. Man ir lielas bažas, ka viņiem to nemāca. Ne jau, protams, tikai skola kavē šo visu, bet arī sociālie tīkli un internets. Redz, mēs te runājam par to sašķeltību. Es negribu runāt par vakseriem un antivakseriem. Tā vispār nemaz nav sašķeltība, tā ir politiski izveidota robežšķirtne.

Īstā sašķeltība ir tajā, ka mēs katrs dzīvojam tā saucamajā savā "burbulī". Nu jau tā arī ir banalitāte, bet tā tas ir. Līdz ar to būtu teorētiski jāpanāk veids, ka ir lietas, kuras visi "burbuļi" tomēr zina – kaut vai klasiskā literatūra, mākslas virsotnes.

Ir jābūt kopējai platformai. Burbulis ir tas, kas parādās virs ūdens. Tiem burbuļiem ir kaut kāda ūdens virsma, no kā viņi ceļas. Man ir bailes, ka mums tā ūdens virsma tiek pazaudēta. Ka tie burbuļi kļūst par ziepju burbuļiem.

Tam kultūras pamatam ir jābūt. Un tas ir tas, kas vieno tautu, kas tautu rada.

Tā ir klasika. Bez kopīgām kultūras un vēstures zināšanām nevar. 

Mēs jau visu laiku runājam, ka mums nav lielo stāstu šobrīd, ka lielo stāstu laikmets ir beidzies. 

Ja mēs gribam kā latvieši pastāvēt, tad tas ir jautājums. Tas ir jāuzdod mums katram pašam. Kāpēc to valsti izcīnīja, kāpēc viņas dēļ krita tūkstošiem jaunu zēnu? Kā dēļ? Tādēļ, ka viņiem bija šī te dzimtenes sajūta. Tomēr par vietas izjūtu. Mēs esam līdz šim bijuši vietas kultūras cilvēki. Mēs neesam bijuši klejotājtauta. Iespējams, ka mēs esam pārdzīvojuši to kopšanas kultūras laiku. Man liekas, ka tomēr ne. Bet dažiem liekas, ka jā, ka nāk nomadu laiks, dragājam uz visām pusēm, kur nav slinkums. Tā fiziskā izšķīdināšanās nav tik bīstama kā tieši tas pamatnes trūkums.

Tu savā darbā "Instrukcija. Kā iznīcināt savu valsti" rakstīji: "Padariet par modes lietu izteikt savu valsti nicinošus un niecinošus spriedumus publiskajā telpā, jo biežāk, jo labāk." Mēs saskaramies ar problēmu – vai drīkst kritizēt savu valsti, lai tu nekļūtu par nomelnotāju.

Mēs jau nerunājam par civilizētu, intelektuālu, gudru kritiku, kas būtu konstruktīva. Tas, kas tagad gāžas tajos sociālajos tīklos, ko es cenšos minimāli lietot, bet nu tomēr man ir arī jāzina, ko tā tauta raksta, man kā rakstniecei, kādas šausmas viņi tur raksta. Es domāju tā, ka pašlaik mēs taču labi zinām, ka viena no mums ne visai draudzīgās kaimiņu valsts Krievijas metodēm ir diskreditēt valsti – "neizdevusies valsts" konceptu diezgan ilgi lika mums priekšā. Nekam nederīga valsts, tur viss ir slikti, prezidents un valdība nekam nederīga, visi zagļi. Tas ir noniecināšanas elements. Kā var iekarot valsti? Tad, kad pārliecina valsts iedzīvotājus, ka tā valsts nav vērtīga, ka viss slikti, ka visi mūk prom. Lai gan nesen dzirdēju, cik daudz Kurzemē ir atgriezušies.

Es to gribu sasaistīt ar pašreizējo aktuālo diskusiju par obligāto karadienestu. Es uzskatu, ka valsts drošība neslēpjas tankos, bet gan lojālos pilsoņos – valsti mīlošos, cienošos, godprātīgos, strādīgos, normālos cilvēkos.

Neesmu pret Aizsardzības ministrijas budžeta palielināšanu. Es teiktu tā – 

katra liela armija var iznīcināt mūsu mazo armiju, bet neviena liela armija nevar iznīcināt tautu, kam ir sava pašcieņa, pašvērtības apziņa, kas apzinās savu piederību, kas zina savu kultūru, kas to mīl.

Daļēji piekrītu tai domai, ka pasaulē faktiski valda jūtas.

Obligātais militārais dienests droši vien ir tāds ātrs risinājums. Tas, ko tu saki, tas ir tāds ilgtermiņa process.

Jā, mums ir jāsavelk kopā ar šo te "Kā iznīcināt savu valsti", ko es rakstīju pirms 14 gadiem, nedomājot, ka man vajadzēs atkārtot. Šajā kontekstā, kad jau viena lielvalsts strādā uz to, kā iznīcināt iekšēji – lai nebūtu uzticības, lai nebūtu pārliecības, ka valsts vispār ir vajadzīga.

Šajā sakarā bija interesanti: rakstot lugu par Vili Lāci, tu lasīji dokumentus, kas pierādīja, ka tā laika padomju ideoloģiskās frontes cīnītājiem bija dots uzdevums iesēt un audzēt latviešos domu, ka latvieši nepretojās, ka latvieši paši viens otru nodeva un viens par otru ziņoja, ka latvieši paši sastādīja sarakstus, paši sevi okupēja. Šeit gan mēs redzam paralēles.

Jā, un tāpat kā Krievijas impērija zaudēja Baltijas valstis un visas tās ietekmes zonas. Es runāju par Pirmā pasaules kara rezultātiem, visas tās valstis, kas dibinājās... Nākamajā dienā jau tika domāts, kā to atgūt atpakaļ. Tagad tas ir aprakstīts un pierādīts. Un tāpat tagad – Putins taču teica, ka tā bija lielākā kļūda: Gorbačovs bija šausmonis, nodevējs, ka izjauca Padomju Savienību, ka vajag tagad to restaurēt. Mēs taču to saprotam visi, kā to dara – gan ar lielajām Kremļa un lielām politiskām svirām, gan arī ar mūsu mazajām "netīrajām" roķelēm. Par to ir žēl. Te ir tas lielais stāsts. Pretošanās tam. 

Arī Smiļģi katra vara mēģināja izmantot kā savu ruporu vai runas vīru. Vai attiecībā pret sevi esi sajutusi kādas līdzīgas vajadzības? Jo mēs redzam ik pa laikam, ka Māra Zālīte ir parakstījusi Valsts prezidenta atbalsta vēstuli, tad "Facebook" bija publikācija, kur atbalsti Krišjāni Kariņu.

Neviens negrib ticēt un netic vēl joprojām, ka man neviens to neprasīja un neviens nelika, ka tā ir iekšējā balss. Ir skaidri redzams, ka tur kaut kas notiek – Šlesers aktivizējas, Gobzems, un Kariņu tūlīt gāzīs. Es vienkārši jutu, ka ir jāraksta kaut kāds atbalsts, un es to izdarīju. Protams, es dabūju, kā pienākas.

Jāsaprot, ka ne viss, kas notiek, ir tāds, ko mēs varam ietekmēt.

Un, tā kā es arī atzīstu radītāju vai kosmisko apziņu, sauc kā gribi, tad es domāju, ka daudz kas nav mūsu rokās. Tur griežas galaktikas, kas tur tagad notiek, kāpēc mums tagad uz Zemes tā iet. Mums ir arī kosmiskais konteksts, un to cilvēki ļoti bieži neatceras.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt