Pašlustrācija

Muzikologs Mārtiņš Boiko: Tā bija stratēģija – ņemt zaļknābjus

Pašlustrācija

Pašlustrācija. Mūziķis un kultūras darbinieks Andris Eriņš

Pašlustrācija. Tulkotāja un pasniedzēja Astra Skrābane

Pašlustrācija. Tulkotāja un pasniedzēja Astra Skrābane

Ventspils Augstskolas asociētā profesore, filoloģijas zinātņu doktore, franču valodas un literatūras eksperte, tulkotāja un pasniedzēja Astra Skrābane atzīst – viņa ir sadarbojusies ar Valsts drošības komiteju (VDK), bet ar to, protams, nelepojas. Tā sauktajos “čekas maisos” viņas kartītē ierakstīts segvārds “Stella”, savervēšanas datums – 28.11.1986., lai gan, kā pati stāsta, viss sācies jau pirms 1986. gada novembra. Kartītē minētos vervētājus Skrābane nekad nav satikusi, viņas kontaktpersona bija Valērijs.

Astra Skrābane dzimusi 1953. gadā agronoma un farmaceites ģimenē. Beigusi Rīgas 5. vidusskolu, no 1971. līdz 1976. gadam studējusi Latvijas Valsts universitātes (LVU) Svešvalodu fakultātē un no 1981. līdz 1984. gadam Lomonosova Maskavas Valsts universitātes aspirantūrā. Kopš 1987. gada Skrābane strādājusi LVU Svešvalodu fakultātē, 1989. gadā kļuvusi par Romāņu valodas katedras docenti. Doktores disertāciju “Jānis Sudrabkalns un franču literatūra” aizstāvējusi 1991. gadā. Tāpat Astra Skrābane vadījusi Latvijas Franču aliansi (1991–1997). Vēlāk pārcēlusies darbā uz Ventspils Augstskolu.

Kopš 1990. gadiem teju katru gadu nācis klajā kāds Astras Skrābanes tulkojums no franču valodas. Viņas devums, izglītojot studentus un iepazīstinot sabiedrību ar franču literatūras pērlēm, ir nenovērtējams.

“Mēsls”, ko nevar noslaucīt un mierīgi aizmirst

- Es varētu sākt ar domu, kā es iedomājos, kā es pret to attiecos un kā es, beigu beigās, nevaru pret to attiekties.

Mana sākotnējā attieksme bija tāda, ka tu neuzmanīgi ej pa ielu, iekāp kaut kādā sūdā, atnāc mājās un brīnies – kas te smird? Un visi pārējie domā – kas te smird? Un tad tu konstatē, ka tu pati smirdi. Un ļoti vienkārši – noslauki kurpi, izmet to, ko tu esi slaucījusi, un aizmirsti. Neviens no mums taču droši vien ilgstoši neatceras, kad viņš kādā mēslā ir iekāpis. Bet

šis nu ir tāds mēsls, ko kaut kā tā nevar noslaucīt un nevar tā mierīgi aizmirst,

kaut gan es kaut kādu krietnu laiku biju stipri noguldījusi visu šo situāciju kaut kur dziļā, dziļā zemapziņā, bezapziņā, un man uzpeldēja tas ļoti dīvainā veidā tikai tad, kad es pieteicos kā tulks NATO samitam (NATO samits Rīgā notika 2006. gadā – red.), un man atnāca vēstulīte – diemžēl mēs nevaram jūsu kandidatūru pieņemt, jo jums ir bijusi sadarbība ar specdienestiem. Tad es pēkšņi sapratu, ka – ui, vispār lieta ir pavisam nopietna, tātad tas viss bija ļoti nopietni.

Man ir kauns par to, cik es biju stulba un naiva

- Manā gadījumā – vispār es pret to kaut kā ļoti nenopietni attiecos un,

ja nu man tagad ir tāda neveikla un stulba sajūta, tad man ir kauns par to, cik es biju stulba, cik es biju naiva, cik es varbūt biju nezinoša un varbūt arī zināt negriboša par visu to,

jo es nāku no ģimenes, kurā ir aizbraukuši uz ārzemēm diezgan daudzi radiņi. Vecāsmātes brālis uz Zviedriju, vecāsmātes māsa uz Ameriku. Tas – no mātes puses. No tēva puses mans vecaistēvs bija leģionā, un viņš aizbrauca uz Ameriku. Viņa māsa bija Francijā.

Ar vārdu sakot, man visur bija kaut kādi ārzemju radinieki, un es, protams, sapratu, ka es esmu tāda būtne, kura nekad uz ārzemēm nebrauks un nekas man šajā ziņā biogrāfijā “nespīd”. Bet radi sāka braukt ciemos aptuveni  1970. gados, un tad viņi nāca pie mums ciemos uz dzīvokli un runājām par dzīvi, par visu. Tikko tika pateikts kaut kas tāds, es nezinu, kritisks vai nekritisks par dzīvi, tad visi sāka skatīties kaut kur – šušušu – skatīties pa stūriem, uz lampām un kušināt – par to nedrīkst runāt.

Es savā komjaunietes naivumā, man liekas, ka es tajā laikā jau biju komjaunatnē, – kas viņiem visiem ir? Kaut kāda tāda pataloģija! Kaut kāda tāda šizofrēnija! Kaut kāda vajāšanas mānija! Nu, kas viņiem visiem ir, no kā viņi baidās? Nu taču nevar būt, ka katram ārzemju viesim kaut kas skrien astē pakaļ. Nevar būt, ka to kāds ieraksta, un nevar būt, ka tas kādam ir vajadzīgs, ko mēs tur pļāpājam ģimenes vidē.

Uf, nu labi. Es domāju tā – viņi visi tādi ķerti, bet man jau nekas, es neko, es droši par visu varu runāt, es varu izteikties. Man nav nekādu problēmu. Tad nomira mana krustmāmiņa. Mana krustmāmiņa, ar ko mēs dzīvojām vienā dzīvoklī. Mums bija tāda ļoti sarežģīta situācija. Viņai bija atsevišķs orderis uz vienu istabu. Mums bija tā kā tāds komunālais dzīvoklis. Tajos laikos, kad vecāmāte saprata, ka tikai tā viņa varēs saglābt trīsistabu dzīvokli vismaz ģimenei.

Es viņiem laipni atvēru durvis

Pašlustrācija

Režisora Ginta Grūbes un Sanitas Jembergas veidotā filma “Lustrum” aizsāka stāstu par Kultūras sakaru komiteju, par kultūras un inteliģences sadarbību ar toreizējo Valsts drošības komiteju (VDK). 
Ciešā sadarbībā ar “Mistrus Media”, Latvijas Televīzijas Kultūras raidījumu redakciju un cilvēkiem, kuri vēlas turpināt sarunu par kultūras un inteliģences sadarbību ar LPSR VDK, LSM.lv piedāvā platformu tiem, kas izrādījuši iniciatīvu atklāt savu stāstu visai sabiedrībai. 

"Pašlustrācijas" stāsti.

- Viņa nomira, un naktī pirms bērēm vai dienu pirms bērēm, es vairs tik precīzi neatceros, manai automašīnai, kas stāvēja sētā, izzaga priekšējo stiklu. Es, protams, zvanīju uz visu, kur nu man vajadzēja – uz apdrošināšanu un uz miliciju, un sēdēju mājās un gaidīju apdrošinātājus. Atskanēja zvans pie durvīm. Es atveru durvis. Tur stāv divi vīri tādos melnos mētelīšos.

Es laipni viņiem: “Lūdzu! Jā, jau gaidu jūs! Nāciet iekšā!” Viņi ienāk iekšā, un es stāstu viņiem to savu atgadījumu ar automašīnu, un viņi man saka: “Nē, nē, mēs citā lietā atnācām.” Hm, kādā vēl lietā! Viņi saka... es vairs neatceros, ar kādiem tieši vārdiem, bet pricipā bija runa par to, ka palīdzēšana vajadzīga. Kāda palīdzēšana? “Nu, jums, ziniet, ir tādi sakari un pazīstami...” Un tā. Viņi vispār īsti nenoformulēja.

Es vispār tajā brīdī sajutos tādā absolūtā apmulsumā, jo es nesapratu, kas īsti te notiek – es gaidu apdrošinātājus, man atnāk kaut kādi, runā par kaut kādu palīdzību. Man vispār galvā domas, ka man uz tām bērēm jāsteidzas un ko es tagad darīšu, un es saku: “Jā, jā, viss kārtībā. Viss labi, bet tagad man nav laika. Sarunāsim vēlāk.” Tad es viņus izvadu ārā.

Nu, es esmu pateikusi: “Jā, jā, viss labi.”

Tad man zvanīja pa telefonu un teica: “Mēs sarunājām, ka vēlāk aprunāsimies un sarunāsim tikties. Kur un kā?” Es aizgāju uz to tikšanos, un tad man kļuva pavisam skaidrs, kas par lietu, bet

nu jau es jutos tā kā mazliet ieķēpājusies, jo viens, ka es viņiem laipni durvis atvēru, teicu, ka es jau jūs gaidīju, tas, ka es viņiem teicu – jā, jā, sarunāsim vēlāk.

Pēc tam es iedomājos – ak, tu piķis – tad, kad es biju kā tulks pie draudzības biedrības un biju dažādās vizītēs ar pilsētu mēriem pie mūsu pilsētu mēriem dažādās pilsētās – Jūrmalā un Rīgā (piemēram, viena no Jūrmalas sadraudzības pilsētām kopš 1977. gada ir Kabūra (Francija) – red.), un kur tur vēl. Tad man pēc tās tikšanās nolika priekšā baltu papīra lapiņu un teica: “Tagad jūs uzrakstiet, par ko tika runāts tajās tikšanās reizēs.” Īpaši, ja tika runāts par kaut ko politisku.

Man nebija nekā, ko tur rakstīt. Ne par ko tādu nerunājām. Runājām par pilsētu sadraudzību, par to, kā organizēt šo sadraudzību un kas tur viss būs. Nekā interesanta principā. Šo faktu es arī kaut kā tā biju aizstūmusi kaut kur savā bezapziņā. Man teica – tā pie mums to dara. Pie mums tāda prasība, ka pēc tikšanās tulks uzraksta, kas tur ir. Nu, ja tāda tā prasība, es, sevišķi nedomājot, arī uzrakstīju.

Varbūt labāk to daru es, kam nav, ko teikt

- Un tad, kad tas jaunais cilvēks... Viņš bija tāds pajauns gados. Tagad es domāju, kā viņu sauca. Valērijs. Man jūk – Vasīlijs vai Valērijs, bet viņu sauca Valērijs. Tad, kad viņš man arī nolika priekšā papīra lapiņu, es tagad nezinu, kur mēs atradāmies tajā brīdī. Tās tikšanās vienmēr bija tādas ļoti interesantas un konspiratīvas. Mani uzaicināja, mani aizveda uz vai nu kaut kādu dzīvokli vai biroju, vai kaut ko tādu. Vai uz viesnīcu. Uzcienāja ar konfektītēm, šampanieti, iedeva puķu pušķīti.

Cita starpā, mani vienmēr apsveica dzimšanas dienās un iedeva kaut kādu tādu milzīgu pušķi ar neļķēm. Es pēc tam, mājās ejot, nekādi nevarēju saprast, ko lai es ar to daru un kam lai es saku, no kā es tās puķes esmu dabūjusi, jo kaut kā ļoti, ļoti netipiski un neraksturīgs tas pušķis bija.

Nu, jā, man noliek priekšā lapu un saka: tagad, lūdzu, jūs uzrakstiet tā un šitā. Tajā brīdī es sapratu, ka nu ir slikti, ko lai es tagad daru un kā lai es izvairos. Es teicu: “Bet vai vajag?” Un tamlīdzīgi. Ko tu padarīsi. Ja es tagad teiktu – nē, sveiki! Es eju projām. Laužos laukā pa durvīm. Es pat nezinu, vai tās durvis bija vaļā vai bija aizslēgtas.

Droši vien, ka tā varēja darīt un varēja ļoti stingri pateikt, ka – nē, nekad un ne mūžam, bet bija vēl arī tas, ka es tā iedomājos – labi, man nav nekā sakāma. Neviens nekad ar mani nav runājis par kaut kādām politiskām lietām, kur tas varētu izvērsties par kaut kādu režīma laušanu vai kādas bumbas likšanu zem atbrīvotāju pieminekļa, vai sazin ko. Neviens ar mani neko tādu nav runājis, un man pašai arī, pilnīgi skaidrs, tādu domu nav. Tātad

varbūt labāk, ka to daru es, kam nav, ko teikt, nekā kāds, kuram varbūt kaut kas arī ir, ko teikt.

Es pieņēmu tā, ka es vismaz no savas puses varu teikt –, par ko man jautāsiet, visi labi cilvēki. Neviens ar mani par politiku nerunā. Es pati arī par to neinteresējos. Man liekas, ka tā es arī darīju.

Es vispār nezinu, ko es tur esmu saziņojusi un cik tas bija vērts.

Manuprāt, tas datums vai tas gads, kas parādās manā kartītē, 1986., tas jau ir kaut kāds gads, es teiktu, pēc tiem ievadošajiem notikumiem, pēc tam kad es jau biju uzrakstījusi to stāstu par politiskajām vai nepolitiskajām sarunām augstās aprindās draudzības biedrībā. Droši vien tas datums ir tas, kurā mēs konkrēti ar šo Valēriju norunājām, ka tagad es būšu aģente un tikšos, un ziņošu kaut ko, par ko es nevaru neko ziņot, jo man nekā sakāma nav.

Dažās situācijās mana dzīvīte aizritēja ļoti labi ar šīs organizācijas svētību

- Jā, un es varu teikt, ka dažās situācijās es sapratu, ka mana dzīvīte aizritēja tā ļoti labi ar šīs organizācijas svētību, jo, kas notika? Notika tas, ka, kā jau teicu, mana krustmāte nomira, viņai bija atsevišķais orderis uz to istabu un mūsu ģimene pretendēja uz to istabu. Tad, kad mēs aizgājām uz to izpildkomiteju, kas nu toreiz piešķīra dzīvokļus un dzīvojamās platības, un es stāstīju, ka re kur es esmu tikko atgriezusies no Maskavas, no aspirantūras un man atkal jāpierakstās Rīgā, es esmu pierakstījusies, bet mēs esam diezgan daudz tajā platībā un gribētu to trešo istabu klāt, tad viņš uz mani paskatījās un teica: “Nu, čto vi, Astra Gunarovna, u vas tam dostatočno žilploščadji.” (Nu, ko jūs Astra Gunarovna, jums tur ir pietiekoši dzīvojamās platības – krievu val. (red.))

Es teicu: “Tur ir mans tēvs, kas ir šķīries no manas mātes, bet viņi dzīvo tajā dzīvoklī, es esmu šķīrusies no sava vīra, man ir bērns. Mēs visi dzīvojam divās istabās, no kurām viena ir caurstaigājama.”

“Ņet, Astra Gunarovna, nu čto vi,” – tāda bija tā atbilde. (Nē, Astra Gunarovna, nu ko jūs – krievu val. (red.))

Un tad, kad man bija kaut kāda tikšanās ar to Valēriju un es tieši kārtoju visas šīs lietas, es viņam cita starpā ieminējos – redz, kā man te iet. Ja viņš man prasa, kā man klājas, lūk, šitā man klājas. Man [ir] trešā istaba, ko es nevaru dabūt, jo tur ieliks kādu citu tūlīt. Durvis ir noplombētas, tūlīt nāks namu pārvaldniece, iemitinās mums kādu vēl tur draugu.

“Nu,” viņš teica, “mēs varam kaut ko padomāt, kā un ko. Aizejiet vēlreiz uz to izpildkomu.” Es aizgāju, atstāju savu iesniegumu, un mums to istabu piešķīra.

Tad es posos uz ārzemēm. Es posos uz Franciju. Pirmo reizi savā mūžā, kad es jau biju izdomājusi, ka mani nekad uz turieni nelaidīs, ka es aizbraukšu uz Parīzi veca, sagrabējusi večiņa, kad varbūt beidzot, beidzot būs nomiruši visi mani radi ārzemēs un es varēšu kaut kur tikt.

Es teiktu, ka, nē, tā palīdzība [no VDK] nebija neko diža, jo tas viss notika caur Maskavas vēstniecību (Francijas vēstniecību Maskavā – red.).

Maskavas vēstniecībā man izpalīdzēja mūsu lektors, kas strādāja Latvijas Universitātē. Viņš jau tad bija aizgājis no mūsu darba. Bet kaut kas tur bija. Es saprotu, ka tiem orgāniem dikti gribējās zināt, ko tas Fransuā Lorāns (bijušais vieslektors LU – red.) dara, jo izrādās, to man arī tas Valērijs pastāstīja, ka viņam bija augsti radi vai augsti paziņas augstākajā franču valdības ešelonā. Šabāns-Delmass viņam bija kaut kāds onkulis vai es nezinu kas, vairs neatceros (Žaks Šabāns-Delmass (1915–2000) – Francijas premjerministrs (1969–1972). Draudzība ar Francijas prezidentu Fransuā Miterānu kļuva par iemeslu minēt viņu kā iespējamo premjerministra amata kandidātu 1986. gadā, tā sauktajā “sadzīvošanas” (cohabitation) periodā, taču Šabāns-Delmass trešo reizi kļuva par Francijas parlamenta Nacionālās asamblejas prezidentu, bet premjera posteni ieņēma Žaks Širaks – red.). Un viņu droši vien interesēja tas Fransuā [Lorāns].

Fransuā man sagādāja vīzu. Viņš mani ieveda vēstniecībā pa otrām durvīm, un es dabūju vīzu uz Franciju, ko es citādi nemūžam nebūtu dabūjusi, jo tā rinda, kas tur Maskavā pavērās - ar visiem numuriņiem uz rokas un pierakstiem, diennaktīm un dienām stāvēšanu kaut kur uz ielas... Es aizbraucu, paskatījos un konstatēju – nē, šito es nevaru izdarīt, es nestāvēšu, es nevaru izstāvēt. Bet kaut kā es ar Fransuā sazinājos, un tad viņš mani no otras puses ieveda arī kaut kādā pēdējā brīdī, kad visu jau slēdza ciet. Es tur žigli aizpildīju savus papīrīšus, un mani palaida braucienā ne tikai pašu, bet arī ar dēlu, kuram vēl nebija 12 gadi. Tas bija pēdējais brīdis, kad viņš varēja braukt par pusbiļeti.

Tā mēs aizlidinājāmies, atlidinājāmies. Manuprāt, man nekādu politisku stāstu pēc tam nebija, jo loģiski, ka ar saviem draugiem mēs par tādām lietām nerunājām.

Visu, ko varēju teikt, – nē neviens ar mani nerunā par politiku, un diemžēl es pati par politiku arī neinteresējos.

Tā draudzēšanās un tā informēšana, vai kā nu to visu varētu saukt, kaut kad izbeidzās dabiskā ceļā tad, kad Latvija atjaunoja neatkarību. Un neviens vairs nezvanīja un uz randiņiem neaicināja. Puķes dzimšanas dienā arī neviens vairs nedāvā. Viss.

Domāju, ka VDK interesēja franču vieslektori

- Cik bieži bija tikšanās? Es neteiktu, ka dikti bieži. Varbūt reizi divos trīs mēnešos. Neregulāri. Vienmēr tas telefona zvans atskanēja un dīvainā kārtā es trāpījos pie telefona vai mamma. Toreiz jau, kā zināms, bija fiksētie telefoni. Tad balss otrā galā man teica, ka vajadzētu satikties, pateica vietu un laiku. Ja es nevarēju, tad teicu – nē, nē, man ir nodarbības, es nevaru. Tad sarunājām kādu citu laiku un tikāmies. Tikšanās bija nekādas. (..)

Es vairākkārt viņiem jautāju, kas jūs, galu galā, interesē, jo, cik es sevi redzu, es absolūti neesmu tāds noderīgs cilvēks, kurš tagad varēs kaut ko izdibināt.

Nekādā gadījumā es nespēšu uzdot kaut kādus provocējošus jautājumus kaut kam un pēc tam tās ziņas nest tālāk. Es teicu – es nevaru tādas lietas izdarīt, vienkārši man nesanāks.

Es domāju, ka viņus interesēja mūsu franču lektori, jo ar vairākiem lektoriem es biju diezgan draudzīgās attiecībās, jo man patika parunāties franciski. Tā bija iespēja, galu galā, praktizēt valodu. Es viņus aicināju uz pusdienām mājās, runājām, tērzējām, bet par visu kaut ko – par dzīvi ārpus politikas.

Fransuā [Lorāns] viņus interesēja. Pēc tam bija vesela plejāde mums to lektoru. Es neatceros, par kuru konkrēti man varēja uzdot kādu konkrētus jautājumus. Par Fransuā es pilnīgi noteikti zinu, ka viņus interesēja, kā tur ar to augsto valstsvīru viņam tā radniecība vai draudzība ir un cik lielā mērā viņi savstarpēji ir saistīti, bet es neko tādu nespēju pajautāt.

Man nelikās, ka tā melu valsts kādreiz kritīs

- Jā, tas Francijas brauciens man bija ļoti savdabīgs, jo viens bija, ka es aizbraucu ciemos uz Franciju, uz Parīzi, pie saviem draugiem uz privātā izsaukuma pamata, un tūlīt pēc tam man bija Beļģijā vienu mēnesi franču valodas kursi Briseles Brīvajā universitātē. Kā es sapratu, tad uz to Briseli mani vairāk bīdīja un sūtīja organizācijas, un to prieku tikties ar draugiem man arī varbūt sagādāja un izbrīvēja organizācijas. Tātad tas jau ir 1990. gads. Īsi pirms puča un neatkarības, bet, nu, jā, visus atmodas gadus no 1988. gada, teiksim, no tā brīža es droši vien taču tikos [ar kontaktpersonu]. (..)

Tad, kad es teicu –, manuprāt, es jums neko nevarēšu pastāstīt interesantu un noderīgu visām šīm spiegošanas lietām, vai kā nu tās sauc –, tad viņš tā kā pārgāja uz to, bet ko jūs pati par to domājat? Ko jūs domājat par... Tajā laikā bija viena demonstrācija 23. augustā (“Helsinki-86” rīkoja demonstrāciju Molotova–Rībentropa pakta nosodījumam 1987. gada 23. augustā – red.), un man uzdeva jautājumu, ko es domāju par tādu demonstrāciju pie Brīvības pieminekļa. Un man ar kaunu jāatzīst, ka es to vēsturi nemaz tik labi nezināju. Es pat nezināju, ka tāds Molotova–Rībentropa pakts ir un ko tas īsti nozīmē. Mani vedināja domāt un runāt par to, un es visu laiku varēju tikai atdurties, ka es neko nezinu.

Vienīgais, manuprāt, ja es ko varēju teikt, tad to, ka, manuprāt, tas ir diezgan bezcerīgi, jo es patiešām nedomāju, ka tas padomju režīms kritīs. Man nebija tādas domas, ka tas varētu krist.

Mana vecāmamma, kura, izrādās, pēckara laikā ir sapakojusi sev čemodāniņu ar visām vajadzīgajām pirmās nepieciešamības lietām un turēja to skapī, nevienam neko sevišķi nesakot, strādāja Ārlietu ministrijā neatkarīgās Latvijas laikā. Tātad viņas vīrs bija vācu armijā. Viens viņas dēls bija pārāk jauns, lai paņemtu karā, tas ir mans tēvs, bet viņa vecāko brāli paņēma krievu armijā. Līdz ar to viņa bija tādā ļoti dīvainā situācijā. Viņas vīrs bija bijušais Latvijas virsnieks un pēc tam vācu armijā. Viņa bija vācu armijas virsnieka sieva, bet sarkanarmieša māte. Tad vienmēr bija jautājums, ko tad kurā brīdī varētu uzskatīt par galveno. Viņai tā paciņa bija sapakota, un viņa nekad nerunāja ne par ko tādu, kas varētu būt politiski delikāts. Viņa šad un tad izteicās un nopūtās. Viņa teica: “Ah, tā melu valsts vienreiz kritīs.” Un es nekādi nevarēju saprast, par ko viņa īsti runā. Kāda melu valsts un kas kritīs? Nekas nevar krist. 50 gadus jau ir pastāvējusi. Tas vēsturiski ir diezgan pamatīgs laika posms. Mēs jau visi pietiekami labi bijām nozombēti. Es nebiju nekādā disidentu apritē un nekur nekāda cita informācija man nepienāca. Man likās – jā, beigu beigās, mēs dzīvojam itin labi.

Tad, kad atbrauca mana Amerikas tante un es jau studēju franču valodu, viņa man ar tādu Amerikas pragmatisku pieeju jautāja: “Un ko tu darīsi ar to savu franču valodu, kad tu pabeigsi studijas? Vai tev būs labs darbs?” Es varēju atļauties teikt – es neinteresējos, vai man būs labs darbs un vai man būs liela alga. Man vienkārši patīk tas, ko es studēju, un es to daru. Viņa teica: “Tā ir liela greznība.” Tad es arī tā jutos, ka es dzīvoju grezni. Principā es jutos, ka es dzīvoju normāli, es varu izteikties, par ko es gribu, man nav ko izteikties par to, ko es negribu, un viss.

Man nelikās, ka tā melu valsts kādreiz kritīs.

Es biju bezpartejiskā, un tā arī nekad neviens man nepiedāvāja stāties partijā. Un komjaunatnē es iestājos ar stipru nokavēšanos, jo bija tā, ka tajā laikā uzveda Imanta Ziedoņa “Motociklu” (režisora Pētera Pētersona iestudējums pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja 1967. gadā – red.), tur bija stāsts par to, ka uzņēma [komjaunatnē] visu klasi, bet uzņemt vajadzēja tikai dažus. Es biju no tiem, kas gribēja tā no sirds. Ja es stājos, tad es stājos tajā brīdī, kad es jūtos morāli nobriedusi un visādi citādi atbilstoši šīm augstajām prasībām. Tā es to stāšanos mazliet novilcināju. Nevis novilcināju, bet tiešām domāju, ka nevajag – ja es nejūtos tā, kā tur viss statūtos rakstīts, tad man tas nav jādara. Tā es ar šķīstu sirdi iestājos stipri vēlāk un līdz partijai netiku. Nebija tādas vēlēšanās. (..)

[Segvārds “Stella”] bija manis izvēlēts. Es tā domāju – Astra... Protams, tajā brīdī es laikam zināju arī par Gunāru Astru. Un es esmu Astra, Gunāra meita. Bet man kaut kā vienmēr uz tām zvaigznēm. Tā Stella ir tā pati Astra citā valodā.

Kaut ko skaistu gribējās visā tajā.

Segvārds tika izvēlēts tajā pašā brīdī, kad man bija jāparakstās, ka es brīvprātīgi tikšos un stāstīšu, ko zināšu. Es vairs neatceros, kāds bija tas formulējums.

Kaut kāds plāniņš aiz manas muguras tika man veidots

- Pēc tam, kad “maisi” brieda un “maisiem” bija jānāk vaļā, es domāju – labi, lai kas tur būtu, skaidrs, ka es tur esmu, bet mani pašu neinteresēja iet un meklēt kaut kādos arhīvos, kā tur viss ir. Laikam pirmajā dienā, kad tas viss tika publicēts, dēls man “Whatsapp” atsūtīja manas kartītes attēlu, kur Astra Gunarovna, tā teikt, ar visiem pareizajiem datiem figurē. Tad es sapratu, ka, jā, tā lieta ir nopietna.

Ir bijis tā, ka kaut kādi mani draugi vai kolēģi visā šajā juceklī sāk par to runāt un saka: vai, es nevaru saprast, nu kā tur viņš varēja būt, piemēram, kāds ļoti labi zināms cilvēks!

Tad es saku: “Diemžēl, piedod, es arī tur esmu.” Tad visi tādā pārsteigumā – kā un kāpēc?

Nu, tā man tas iznāca, un es saprotu, ka visi, principā visi tie, kuriem bija kaut kāda saskarsme ar ārvalstu pilsoņiem, viņi tur [čekas maisos] arī visi ir. Tā man ir jāsaprot, skatoties tajos garajos sarakstos.

Es pat iedomājos, ka mani uz visu to aizstūrēja priekšnieks Andrejs Bankavs ((1945–2010), profesors, Romāņu valodu katedras vadītājs LU Svešvalodu fakultātē – red.), jo viņš arī tur ir. Un to mēs visi it kā zinājām un pieņēmām, ka, jā, droši vien, ja mums ir kāds ziņotājs kolektīvā, tad tas ir Andrejs Bankavs, jo viņš braukāja uz ārzemēm un viņam nebija nekādu problēmu tur tikt. Viņš 1985. gadā, tas bija pēc aspirantūras, man ierosināja, ka man būtu jābrauc līdzi universitātes korim uz Rumāniju, Bulgāriju kā konferansjē varbūt pavadīt viņiem programmu ar tādu domu – tev jāparādās socvalstīs vispirms un tad tu pēc tam varēsi tikt uz kapvalstīm.

Tātad tur kaut kāds plāniņš aiz manas muguras tika man veidots, ka es atzīmējos socvalstīs kā acīmredzami uzticama visai kārtībai un tad veidojās mana braukšana uz Beļģiju.

Ar vienu piegājienu vienā gadā es netiku, tad pēc tam nākošajā, jā, man bija pozitīva atbilde. Es domāju, ka Bankavs mani tur ieteica.

Es pati sev likos absolūti neitrāls, kārtīgs padomju pilsonis

- Es domāju, ka tie stāsti [par sadarbību ar VDK] un attieksmes ir tik ļoti dažādas, ka tur ir diezgan grūti dabūt kopsaucēju. Mēs visu laiku vandāmies pa kaut kādām lietām. Es nezinu, vai kāds cilvēks lepojas ar to, ka viņam ir iznākusi sadarbība ar VDK. Es vismaz savu paziņu lokā nevaru iedomāties, ka tur ir kāds, kurš aiz savas sirds un pārliecības tur būtu skrējis. Ja nu vienīgi kāds pilnīgi pataloģisks cilvēks, kādi ir visās sabiedrībās un visur, kur nemitīgi par kaut ko sūdzas un nemitīgi par kaut ko klačojas.

Man liekas, ka mēs šausmīgi maļamies pa to pagātni, jo loģiska ir vēlēšanās tikt skaidrībā, lustrācija, kaut ko izgaismot, kaut kā tikt ar to skaidrībā un tad salikt beidzot lietas vietās, bet es baidos, ka tās ir tik dažādas un tik nesakārtojamas, ka diezin vai jebkad ar to varēs tikt galā.

Manu mazbērnu paaudzei – varbūt viņiem vienalga, vai vecmāmiņa bija kādā sadarbībā ar drošības orgāniem vai nebija. Varbūt paaudzei [pēc tam] būs vēl mazāk svarīgi tas. Bet tie, kas ir piedzīvojuši, tie, kuri [padomju] režīmā dzīvojuši, tie, kuri laimīgi tikuši neatkarīgajā Latvijā, es domāju, ka viņiem maz gribas atcerēties tādus kauna traipus. Nu, man ir kauns par to. Man ir kauns par to savu nesaprašanu.

Es teiktu, ka Latvijā disidentisms nekad nav bijis īpaši izplatīts un īpaši košs. Mēs vienmēr esam bijuši tādi vairāk vai mazāk kurnētāji klusībā. Ja kaut kas nepatīk, tad nomurkšķ pie sevis un īpaši to neizvērš kaut kādās kustībās. Varbūt, ka es par to pārāk maz zinu. Arī par to pašu Franču grupu (Franču grupa ir VDK dots apzīmējums latviešu inteliģences disidentu grupai, ko 1950. un 1951. gadā apsūdzēja buržuāziskajā nacionālismā un dalībā pretpadomju sanāksmēs – red.). Īstenībā taču viņi netaisīja nekādu pretpadomju propagandu, nedarīja neko tādu, kas tika interpretēts kā pretpadomiska rīcība. Lasīt jebkuras grāmatas – vai tad tas ir kas pretpadomisks? Var jau lasīt arī ar kritisku skatienu mazlietiņ.

- Bet jums tomēr šķita svarīga pašlustrācija?

- Tas ir jautājums, ar kuru es tā īsti pati netieku galā. Es nevaru saprast, cik lielā mērā tas mani ir vai nav iespaidojis. Es visu laiku kaut kā ļāvu tam slīdēt pa virspusi, ka man nebija, ko teikt, ka es arī neko tur nepateicu, un principā es noslaukos, nomazgājos un eju tālāk, bet, jo es vairāk par to domāju, jo es vairāk saprotu, ka droši vien tur bija ļoti daudz tie fakti, kas sakrita un kā tā sistēma darbojās. Tas, ka kāds man aiz muguras ir man to ceļu izvēlējies, nospraudis, nomērķējis... Es pat domāju, vai tas mašīnas stikls, kas tika tajā naktī izzagts, un tie vīri, kuri pie manis ieradās tieši tajā brīdī, kad es biju mājās viena pati... Kā viņi zināja to brīdi? Kā viņi zināja, ka es laipni atvēršu durvis un teikšu – jā, lūdzu, nāciet, es jau gaidīju? No tā viedokļa raugoties, ir ārkārtīgi nepatīkami.

Šodien jau nenotiek nekas cits. Ko “Google” dara ar mūsu datiem? Ko visi pārējie informācijas nesēji dara ar mūsu datiem? Kas vispār notiek? (..) Principā ir skaidrs, ka mūsdienās privātums kā tāds nav vispār, neskatoties uz visām datu drošībām. Tātad kāds lielais brālis mūs vēro.

Es nezinu, kurš lielais brālis ir tagad, un es nezinu, kādas ir viņa intereses, es nezinu, ko viņš no manis grib. Arī šajā gadījumā

es nezināju, ko no manis grib. Es pati sev likos absolūti neitrāls, kārtīgs padomju pilsonis. (..)

Nezinu, kā jutīšos pēc šīs intervijas

- Es jau nezinu, kā es jutīšos pēc šīs intervijas. 

Ja es jutīšos atviegloti, nopūzdamās par to, ka beidzot es to varu aizmirst, tad jau gan būtu jauki, bet droši vien, ka – nē, kaut kas tur vēl notiks,

kaut kādas intrigas saglabāsies un vēl kāds kaut ko atradīs vai kāds kādu citu pavērsienu izdomās.

Egils Levits, mūsu cienījamais prezidents, vienā konferencē nupat kā par Latvijas Neatkarības cīņām ļoti skaisti pateica vienu teikumu, ka vēsture nekad nav līdz galam uzrakstīta. Tas ir fakts, jo mēs šeit varam atrast kaut kādus jaunus dokumentus, jaunus darboņus.

Es nezinu, kur palika tas puisis, kas nāca ar mani runāties. Ko viņš tagad dara? Varbūt strādā vēl joprojām?

*Projektu "Pašlustrācija" līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija. 

 

#SIF_MAF2019

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti