Kultūras rondo

Vērtību un ērtību saspēle. Saruna ar Māru Mellēnu

Kultūras rondo

Prozas lasījumi: Baiba Zīle lasa fragmentu no stāsta ""Ada Alvaresa ceļojums"

Kultūras pieejamība cilvēkiem ar dzirdes un redzes traucējumiem

Nedzirdīgo savienības viceprezidents: Nedzirdīgajiem zūd interese par kultūru, jo tā gadiem nav bijusi pieejama

Kultūra ir nozare, kas vismazāk pieejama tieši nedzirdīgo kopienai, uzskata Latvijas Nedzirdīgo savienības viceprezidents Ivars Kalniņš. Viņš arī uzsver – nedzirdīgu cilvēku no kultūras pasākumu apmeklēšanas attur nevis, piemēram, bailes, bet gan tieši intereses trūkums, kas radies, jo kultūra gadiem nav bijusi pieejama.

Gan nedzirdīgo, gan neredzīgo kopienām ir sava kultūra, tā piemēram, arī zīmju valodā tiek spēlēts gan teātris, gan arī dziedāts. Tomēr, iekļaujoties kopējā kultūras pasaulē – aizejot uz koncertu, teātri vai mākslas izstādi –, arvien nākas saskarties ar dažādiem izaicinājumiem.

Latvijas Neredzīgo bibliotēkas un Latvijas Neredzīgo biedrības filiāles Rēzeknē

Kino pirmajā rindā – Aleksandra pieredze

Latvijas Radio ar Aleksandru tiekas ēkā, kur vienuviet atrodas divas Rēzeknes filiāles – Latvijas Neredzīgo bibliotēkas un Latvijas Neredzīgo biedrības. Aleksandrs šeit strādā. Viņam ir pirmās grupas invaliditāte, redzes problēmas ir kopš bērnības. Bijis laiks, kad viņš redzējis labāk, taču ar laiku redze pasliktinājusies vēl vairāk, un šobrīd viens pa ielu nespēj pārvietoties.

"Es neredzu jūsu acis, es saprotu, ka šeit ir mikrofons, ja tas ir mikrofons, es neredzu krāsas, nezinu ne baltu, ne melnu," stāsta Aleksandrs. Viņam no bērnības ir attīstījusies laba atmiņa, kas palīdz orientēties un iegaumēt lietas. Vīrietis šeit palīdz atnākušajiem darboties trenažieru zālē. Kā pats saka – morāli atbalsta. Pašam Aleksandram darbs – tā ir kustība, jo ir mērķis doties ārā no mājas.

Aleksandrs stāsta par kultūras iespējām viņa dzīvē:

"Kad man bija otrā grupa, es vēl varēju iet uz kinoteātri, parasti sēdēju pirmajā rindā, piemēram, mūsu "Gorā" man jāsēž pirmajā rindā, man vajag, lai ekrāns ir tieši pie sejas, ja es tālāk apsēstos, man pazūd attēls."

Aleksandrs atceras, ka, agrāk ejot uz kino, viņš ieekonomējis naudu sēžot pirmajās rindās, jo biļetes bijušas lētākas.

Lielākoties Aleksandrs apmeklē kultūras pasākumus, kurus organizē sociālais dienests vai Neredzīgo biedrība. Šie pasākumi cilvēkiem ir svarīgi, lai socializētos un nejustos vientuļi. Taču, lai nokļūtu uz pasākumiem ārpus biedrības telpām, vajadzīga piepūle, un ne visi no tiem ir pilnvērtīgi baudāmi.

"Ja būtu asistents, kuram patiktu klasiskā mūzika, un mēs varētu pastāvīgi iet uz koncertiem, tad varētu iet, jo tas ir jāklausās," spriež Aleksandrs. "Kad ir teātris, es nevaru to redzēt, bet iet uz [teātri] iztēloties, nu, nav tādas pieejas."

Latvijas Neredzīgo bibliotēkas filiāle Rēzeknē

Ja nepiedāvā pieejamu kultūru, nebūs arī intereses

Taču, cik kultūras ir pieejama un kādas iespējas to baudīt cilvēkiem, kuri nevar dzirdēt, bet vien redzēt, vairāk stāsta Latvijas Nedzirdīgo savienības viceprezidents Ivars Kalniņš, kurš sarunājas zīmju valodā, un biedrības viceprezidente Brigita Lazda, kura ir starpnieks sarunai ar Ivaru Kalniņu.

"Mani sauc Ivars Kalniņš, es šobrīd strādāju Latvijas Nedzirdīgo savienībā, esmu viceprezidents un arī veicu sociālo darbu un strādāju Rīgas Raiņa vidusskolā par skolotāju, esmu nedzirdīgo klašu audzinātājs." Ivars Kalniņš turpina stāstīt par kultūras pieejamību cilvēkiem, kuri ir nedzirdīgi: "Kultūra ir tāda nozare, kas ir vissliktāk pieejama tieši nedzirdīgiem cilvēkiem tāpēc, ka daudz ir barjeru, nav iespēju.

Vienīgais, kur mēs varam aiziet, uz kino, jo visas filmas ir titrētas. Uz teātri aiziet mēs nevaram, vienīgais Rīgas Krievu drāmas teātrī ir subtitri un arī Nacionālajā operā, ja dzied kādā citā valodā, tad arī ir subtitri.

Bet ja skaņu valodā nekas nav tulkots – titru nav, tas ir nepieejams!" Televīzijas pārraidēs surdotulks vai arī titri, kas palīdz labāk uztvert informāciju arī dzirdīgajiem, padara informāciju un arī kultūras notikumus pieejamus cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem.

Stāstot, kā viņš pats bauda kultūru, Ivars Kalniņš teic: "Es nedzirdīgiem skolēniem mācu literatūras stundu, es daudz lasu, taču ļoti daudzi nedzirdīgie ar grāmatu ir "uz jūs", jo nedzirdīgajiem dzimtā valoda ir zīmju valoda, tās ir zīmes, rakstu valoda ir otrā valoda kā svešvaloda. Es cenšos biļetes nopirkt tuvāk skatuvei, lai izjustu skaņas vibrācijas, ritmu, paaugstinātās skaņas, redzēt, kas notiek uz skatuves, izlasīt titrus, un aktieru emocijas nolasīt no viņu sejām."

Vai apziņa, ka kultūras pieejamība rada sarežģījumus, nedzirdīgos cilvēkus nebiedē tos apmeklēt? Ivars Kalniņš spriež: "Tās nav bailes, bet nav arī tās intereses, jo viņi no tā neko neiegūst, jo viņi savā dzīvē to neizmantos, jo gadiem kultūra nav pieejama, un viņiem trūkst zināšanu. Ja televīzijā rāda koncertu ar titriem – kaut vai televīzijā kultūras raidījumi būtu pieejami, tad cilvēkiem domāšana un attieksme mainītos.

Bet ja man nepiedāvā kultūras informāciju man piemērotā veidā, tad man tā interese nebūs.

Es dziedātājus nepazīstu, kur man to interesi atrast, ja informācija nav man pieejamā veidā?"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti