Pa ceļam ar Klasiku

Anda Eglīte par Kokļu dienu Pēteros: Sūrais darbs lai paliek mājās!

Pa ceļam ar Klasiku

Festivāls "Artissimo" jau septīto reizi! Studijā - HBF direktore Inna Davidova

Dace Melbārde: Lielās kultūras būves dzīvo cauri gadsimtiem, veido valsts lielo stāstu

Melbārde: Ieguldījumi lielajās būvēs ir investīcija, nevis naudas šķērdēšana

Ieguldījumi tādās lielajās būvēs kā Nacionālā koncertzāle ir investīcija, nevis naudas šķērdēšana, uzskata pagaidām vēl amatā esošā kultūras ministre Dace Melbārde (Nacionālā apvienība). Atbildot uz Latvijas Radio 3 "Klasika" uzdotajiem jautājumiem, viņa stāsta, ka Rīgai kā pie upes esošai pilsētai vajadzētu izmantot iespēju un koncertzāli būvēt pie Daugavas.

28. jūnijā Ministru kabinetā notiks valdību veidojošo politisko partiju tikšanās par Nacionālās koncertzāles izveidošanu. Tam Kultūras ministrija gatavo četrus scenārijus.

"Kopā ar arhitektiem padziļināti esam izpētījuši deviņas iespējamās koncertzāles atrašanās vietas, ko pēc mūsu piedāvātajiem kritērijiem piedāvājusi Rīgas pašvaldība un ''Valsts nekustamie īpašumi'',” atklāj Melbārde.

"Padziļināti strādājam pie četriem scenārijiem, pētot gan juridiskos, gan tiesiskos, gan pilsētplānošanas aspektus un finansiālos jautājumus. Arī tad, ja vispār nebūvē jaunu koncertzāli, paredzami izdevumi, jo Lielā ģilde ir kritiskā stāvoklī. Ir scenāriji, kas saistīti ar pārbūvēm – sabiedrībā izskanējis piedāvājums, ka vajag pārbūvēt Kongresu namu vai Dailes teātri. Šobrīd pētām, ko tas praksē nozīmē – vai var pārbūvēt Dailes teātri, ja tas ir kultūras piemineklis un kā tāds iekļauts arī Nacionālajā kultūras kanonā, un ko nozīmē pārbūvēt Kongresu namu situācijā, kad Rīgas dome tam nepiekrīt. Nākamie scenāriji saistīti ar koncertzāles projekta īstenošanu uz AB dambja, kas Rīgas attīstības plānā iezīmēta kā vieta, kur ir visaugstākā gatavības pakāpe – jau līdz tehniskajam projektam. Visbeidzot, skatām arī nulles scenāriju kādā no piedāvātajām vietām Daugavas akvatorijā, kur tiek piedāvāta privāta zeme Andrejostā. Lai varētu Ministru kabinetam detalizēti izklāstīt, kad Ministru kabinets pieņems lēmumu, kurā virzienā dodamies.

Paši uzskatām, ka prioritāri jāstrādā pie tā, lai Rīgā būtu jauna, moderna koncertzāle ļoti labā vietā ar skaistiem skatu punktiem, vēlams pie Daugavas."

Kāpēc ne Kongresu nams vai Dailes teātris?

Beidzamajā laikā parādījušies jauni viedokļi – toskait jauna atklātā vēstule (pārsvarā ar popmūziķu parakstiem) par to, kur zālei jāatrodas. Vai tie ietekmējuši pašas Daces Melbārdes personisko viedokli? Kur, viņasprāt, jāatrodas Nacionālajai koncertzālei?

"Pēdējā vēstule atnākusi pēc tam, kad mēs jau daudz padziļinātāk strādājam un gatavojam vairākus scenārijus,” uzsver Melbārde. „Šobrīd mums jāsagatavo pilns materiāls ar detalizētu analīzi par dažādiem sabiedriskajās diskusijās izskanējušajiem risinājumiem. Pirms tam bijušas arī vēl citas atklātās vēstules. (..) Bijušas vairākas sabiedriskas diskusijas, kurās esam uzklausījuši dažādus viedokļus, tostarp pilsētplānotāju, arhitektu viedokļus, un šobrīd, summējot kopā visus priekšlikumus, parādām to, kādas vispār ir iespējamās izvēles, par kurām Ministru kabinets var lemt, tai skaitā mums jāliek galdā arī scenārijs, kas ļoti skaidri pasaka, ka nebūvēt nenozīmē to, ka nebūs jāiegulda finanšu līdzekļi, jo palikt Lielajā ģildē nozīmētu no pašiem pamatiem ēku renovēt un rekonstruēt. Ir sabiedrības daļa, kas saka, ka vispār nevajag būvēt. Ko nozīmē – nebūvēt? Tas vienalga nozīmē milzīgus izdevumus. Arī šo scenāriju esam izstrādājuši.”

Sabiedrībā izskanējuši divi viedokļi saistībā ar pārbūvēm - par to, ka koncertzāles vajadzībām varētu pārbūvēt Kongresu namu un ka tā būtu vislabākā vieta.

"Ko nozīmē pārbūvēt Kongresu namu? Tas nozīmē panākt to, ka Rīgas dome to labprātīgi atdod, un tas nozīmē faktiski strādāt no nulles scenārija,” uzsver Melbārde.

"Lai pārbūvētu Kongresu namu, nepieciešams starptautisks konkurss pēc tiem pašiem parametriem, kas ir nodefinēti. Bet par Kongresu namu mums šobrīd jau ir ļoti skaidra informācija, ko valstij reāli izmaksātu ar varu to atņemt Rīgas domei – valstij tas nozīmē reālu pienākumu pilnībā kompensēt Kongresu nama vērtību, plus vēl arī neiegūtos saimnieciskos izdevumus. (..) Praksē tas nozīmē ļoti lielus izdevumus. (..) Faktiski – tas ir nulles scenārijs ar juridiskiem šķēršļiem, ko es nenovēlu, jo šobrīd tas izskatās pēc visdārgākā scenārija. Plus vēl Kultūras ministrijai tās būtu strīda attiecības ar Rīgas domi, ar kuru ikdienā neizbēgami ir ļoti cieši jāsadarbojas.

Kongresu nams un tā iespējamā pārbūve pastāvīgi bijusi mūsu dienaskārtībā.

Esmu reizes sešas runājusi ar Rīgas amatpersonām visādās iespējamās kombinācijās, aicinot uz sadarbību, aicinot atļaut Kongresu namu pārbūvēt, bet Rīgas pilsēta vienkārši atsakās to darīt un saka, ka tas pilsētai nav saimnieciski izdevīgi.

Visu laiku esam mēģinājuši pie šī jautājuma atgriezties, mēģinot piedāvāt kaut kādu sadarbību tā vai šitā, bet diemžēl nekas nav izdevies.

Otrs virziens, kas mums ir piedāvāts – Dailes teātra pārbūve: šeit jārisina nevis juridiski jautājumi, bet jautājums par to, vai šajā ēkā, kas iekļauta Nacionālajā kultūras kanonā, iespējamas būtiskas izmaiņas. Un tieši tāpat: lai varētu pārbūvēt Dailes teātri par koncertzāli, nepieciešams nulles scenārijs, jābūt starptautiskam konkursam. Turklāt ir arī mūsu pieminekļu sargu atzinums, ka Dailes teātris ir nozīmīgs modernisma laika piemineklis, kur būtiskas pārmaiņas nav iespējamas. Bet, tā kā šī iniciatīva ir izskanējusi publiski un arī pie politiķiem tā tiek lobēta, tāpēc Kultūras ministrijai ir pienākums būtiski izpētīt arī šo scenāriju. Ministrijai ir jābūt skaidrām atbildēm par jebkuru no šiem scenārijiem."

Vislabāk - pie Daugavas

Dace Melbārde atgādina, ka kopumā tikušas izpētītas deviņas Nacionālās koncertzāles atrašanās vietas.

"Kultūras ministrijai, manuprāt, vajadzētu koncentrēties uz to, ka Nacionālajai koncertzālei jāatrodas pie Daugavas –

esam valsts, kuras galvaspilsēta ir ar pieeju pie upes, un šī upe pilsētas attīstībā tiek nepietiekami izmantota. Lūkojoties uz aizvadīto gadu daudzajiem piemēriem, kur un kā veidotas koncertzāles, redzam, ka ļoti veiksmīgu koncertzāļu piemēri ir tieši pie ūdeņiem. Mēs šo iespēju neesam izmantojuši. Kāpēc lai mēs to nedarītu?

Tāpēc šobrīd mums ir divi nopietni scenāriji, kā un kur īstenot koncertzāli pie upes. Viens scenārijs ir to darīt uz AB dambja, kuram ir visaugstākā gatavības pakāpe, jo tur bijis starptautisks plenērs par vietas izvēli un pamatojumu, ļoti skaidri parādot, kā attīstīsies Daugavas kreisā krasta līnija, ja koncertzāle tiks uzbūvēta tur. Tiek piedāvāti risinājumi pieejamībai, transporta novietošanai, un tas viss jādara kopā ar Rīgas pilsētu – tie visi ir risināmi jautājumi. Plus vēl tiek sakārtota šobrīd absolūti degradēta telpa, no kuras ir vislabākie skatu punkti uz Rīgas vēsturisko centru. Tie ir nešaubīgi ieguvumi, par kuriem stāstīsim Ministru kabinetam.

Otrs, kas mums tiek piedāvāts, ir

Andrejosta, kas, manuprāt, arī ir salīdzinoši godīgs piedāvājums – privātīpašnieki piedāvā zemi uzdāvināt ar nosacījumu, ka līdz 2030. gadam tiek uzbūvēta koncertzāle un tiek īstenots tas, kas paredzēts pilsētas attīstības plānā: tiek iztaisnots ceļš, Daugavas krastmala tiek atbrīvota publiskai funkcijai. Ieguvumi būtu gan sabiedrībai, gan arī privātpersonai.

Ir arī savi nosacījumi un riski, ar kuriem jārēķinās. Ja uz AB dambja nepieciešamas investīcijas AB dambja sakārtošanai, tad Andrejostā, lai varētu uzbūvēt koncertzāli, nepieciešamas investīcijas ceļa sakārtošanā. Abi nosacījumi ir zināmi. Šajā gadījumā arī valdībai lielā mērā jāizšķiras, kuru no šiem scenārijiem iet, saprotot katra scenārija plusus un mīnusus.

Tas, kas ir ļoti svarīgi – jāizvēlas tāds scenārijs, kur ieguvumi ir saistīti ar plašāku vidi: būvējot koncertzāli Andrejostā vai uz AB dambja, Daugavas kreisā vai labā krasta līnija tiks attīstīta, iegūs pilnīgi jaunu vērtību, jaunu sociālekonomisko apgrozījumu. Šajā gadījumā mēs arī esam pasūtījuši pētījumu, kas parāda to, kādā veidā koncertzāle atmaksātos un kādus sociālekonomiskos ieguvumus tā nestu pilsētai 10, 15 gadu laikā. Nacionālā koncertzāle, ja tā tiktu uzbūvēta labā vietā, ar labu arhitektūru, labu akustiku, iebūvētām ērģelēm, arī to, ka vietu skaits tajā būtu, vismaz sākot no 1400 vietām – tā nozīmētu reālu atdevi; tā būtu investīcija pilsētas attīstībai.  

Es pati gribētu, lai koncertzāle ir pie Daugavas, un mani šajā gadījumā apmierinātu gan viens, gan otrs scenārijs.”

Pusgada laikā daudz paveikts

Ministre arī atzīmē: "Iepriekšējā valdība bija pozitīva jautājumā par to, ka jāiet uz priekšu ar Nacionālās koncertzāles būvniecību Rīgas centrā. Tad mēs pie tā sākām strādāt – fiziski tas paņem daudz laika, lai sagatavotu detalizētus pārskatus, vietas analīzi un tamlīdzīgi. No lēmuma, ka Nacionālā koncertzāle jābūvē Rīgas centrā, pagājis apmēram pusgads. Šajā laikā arī visus konceptuālos risinājumus esam sagatavojuši. Domāju, jaunā valdība pateiks, kas notiks tālāk. Jau 28. jūnijā mums plānots atsevišķs seminārs par to. Pa šo laiku mums bijis ļoti daudz politisku tikšanos – pati esmu tikusies gan ar premjeru, gan dažādām politiskām partijām, šo jautājumu pārrunājot un skaidrojot. Arī sabiedrības sagatavošana prasa daudz laika.

Pusgada laikā no lēmuma par to, ka jābūvē Rīgas vēsturiskajā centrā līdz tam, kur mēs esam, esam diezgan daudz paspējuši izdarīt.

Lēmums lielā mērā būs atkarīgs no Sadarbības padomē pārstāvēto partiju attieksmes – izpratnes par to, cik nozīmīgu vietu Latvijas nākotnē ieņems Nacionālā koncertzāle. Tāpēc mūsu uzdevums – pēc iespējas vairāk pārliecināt, cik tas ir būtiski. Šī ir pilnīgi cita valdība. Ja ar iepriekšējo valdību bija daudz vieglāk vienoties, tad šī ir valdība, kas sastāv no pieciem politiskajiem spēkiem, daudz atšķirīgākām politiskajām interesēm un prioritātēm.”

Vai uz jauno kultūras ministru varam paļauties?

Vaicāta, vai Daces Melbārdes pēctecis kultūras ministra amatā būs ar pietiekami stipru mugurkaulu jautājumos par Nacionālo koncertzāli, Melbārde atbild: "Es ceru, ka jā - esmu pārliecināta, ka īpaši šajā jautājumā, ņemot vērā to, ka mans pēctecis nāk no mūzikas nozares.

Kad Sadarbības padome tika iepazīstināta ar jauno kultūras ministra kandidātu Nauri Puntuli, viņš, prezentējot savas prioritātes, kā otro nosauca tieši Nacionālās koncertzāles projekta tālāku virzību.

Ar Nauri arī tikāmies. Kaut arī viņš vēl nav stājies amatā, esmu lūgusi viņam piedalīties visās nozīmīgajās tikšanās reizēs. 28. jūnijā mums jābūt ļoti labi sagatavotiem un maksimāli jāatbild uz visiem jautājumiem, jo situācijā, kad Nacionālajai koncertzālei nav simtprocentīga atbalsta ne sabiedrībā, ne politiskajos spēkos, mūsu gatavības pakāpe un spēja par katru jautājumu sniegt sagatavotas atbildes ir ļoti būtiska. Tāpēc mēs mēģinām šobrīd sagatavot visu, ko vien iespējams, lai nevienam nerastos ilūzijas, ka šeit tiek piedāvāta brīnišķīga ideja, bet jūs uz viņu neesat pat paskatījušies. Protams, katra ideja jāapstrādā, jo varbūt kādam politiķim šķiet, ka tā ir briljanta iespēja.”

Finanšu stratēģijai jābūt gudrai

Dace Melbārde arī akcentē, ka Kultūras ministrijas mērķis viennozīmīgi ir jauna, moderna koncertzāle ļoti labā vietā. "Esam pārliecināti, ka Latvija tieši tādu ir pelnījusi! Kultūras ministrija var sagatavot scenārijus, bet, kā mēs kopīgi valdībā atrodam naudu – tas jau ir Sadarbības padomes vienošanās jautājums, pie tam tas jāskata kontekstā ar citiem būtiskiem lielajiem objektiem, kas plānoti šajā laika periodā, un šāda tikšanās valdībā ir plānota, lai to izrunātu. Tas, protams, ir jautājums par to, kādu finansēšanas stratēģiju valdība izvēlas. Ir iespējams iet vairākus ceļus – piemēram, var iet publiskās-privātās partnerības ceļu, kas nozīmē to, ka mēs reāli naudu aizņemamies un sākam atdot tad, kad viss ir gatavs, bet tas ļoti labi korelē ar mūsu sagatavoto pētījumu, kas parāda to, ka 10-15 gadu laikā koncertzāle Latvijas ekonomikai nes atpakaļ reālus līdzekļus. Tas nozīmē, ka veidojas līdzsvars, un sāk strādāt jau kā investīciju projekts. Otrs – Eiropas fondi.

Tā ir lielā valdības izšķiršanās – ar kādām finanšu stratēģijām veidot lielos objektus, kas pārskatāmā periodā ir jāizbūvē. Kas notiek ar Latvijas būvniecības nozari brīdī, kad sākas strauja lejupslīde – ja Eiropas fondi iet ārā, tie kļūst aizvien mazāki? Ir stratēģiski pareizi atbalstīt tieši valsts finansētas būves, kas notur uz ūdens būvniecības nozari.

Līdzīgi kā krīzes laikā – Nacionālā bibliotēka noturēja vairākus būvniecības uzņēmumus. Manuprāt, tā ir vēl viena lieta, kas sabiedrībai jāstāsta – ka būvēt par valsts vai Eiropas fondu līdzekļiem nozīmē reāli investēt Latvijas ekonomikā, jo jebkura būvniecība, īpaši, ja tā ir par valsts vai pašvaldības līdzekļiem, tie ir līdzekļi, kas tiek uzskaitīti, kas neaiziet ēnu ekonomikā, jo sevišķi, ja tie ir Eiropas fondu līdzekļi, un tie visi atgriežas atpakaļ Latvijas ekonomikā, uztur cilvēkiem darba vietas, pakalpojumu sniedzējiem nodrošina iespējas.

Ir nepareizi uzskatīt, ka ieguldījumi lielajās būvēs ir līdzekļu izšķērdēšana - tā tomēr ir investīcija cilvēku darbavietās, mūsu uzņēmēju iespējās nopelnīt un tamlīdzīgi.

Tāpēc arī mums šobrīd, pirms nest uz Ministru kabinetu jau lēmumu pieņemšanas dokumentus, nepieciešama starpstadija -  seminārs 28. jūnijā, par ko esam vienojušies ar premjerministru. Uzskatīju, ka tas jātaisa tad, kad premjers ir klāt, jo mēs runājam par ļoti nozīmīgu nacionālo objektu, tā nav tikai Kultūras ministrijas iegriba, ka mūziķu vajadzībām nepieciešama ēka. Mēs runājam par nacionālas nozīmes objektu, kas stāstīs stāstu par Latviju vēl ilgi pēc tam, kad mēs uz šīs zemes sen vairs nebūsim.

Lielās kultūras būves ir tās, kas dzīvo cauri gadsimtiem, veido valsts lielo stāstu. Tāpēc mēs arī piešķiram tik lielu uzmanību tam, lai tas būtu kvalitatīvi."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti